Road Trip [20.06]
7:30 pieceļos, jo ārā nenormāli skaļi zvana tuvējās baznīcas zvani. Jūtos puslīdz sakarīgi izgulējies, bet mazliet apmulsis. Cikos es sarunāju brokastis? Laikam uz 8… Sēžu gultā un prātoju: “Vai man iet un modināt saimnieci, vai viņa nāks un pieklauvēs pie durvīm?”.
Sēžu gultā un gaidu kas nu būs, pienāk 8, bet klusums. Labi cilvēkam neērti nākt, ja es vēl guļu, izdomāju, ka izrādīšu kādas skaņas pazīmes ka esmu piecēlies. Aizeju līdz izlietnei ieliet sev ūdeni un cenšos to darīt tā mazliet skaļāk, bet nekā… Tikmēr izeju ārā pagalmiņā ieelpot svaigu Šveices gaisu un tur mani sagaida kalni.
Labi ap 8:20 saņemos un klusām atveru durvis lai aizietu uz tualeti, paskatos pa labi kur saimnieces gulta un viņa pilnībā apģērbusies uzreiz piemetas kājās, kamēr viņas vīrs vēl guļ, un saka “Labs rīts, kā labi gulēji, vai vēlies brokastis?”.
Mazliet apmulsis sveicinu un saki, ka “Jā”.
RoadTrip 2021 [19.06]
3:48
Es pamostos no skaļām putnu dziesmām un visai traka karstuma. Ārā ir + 27 grādi un, kaut kāda velna dēļ, es esmu jau augšā. Varbūt tas vienkārši ir tas patīkamais uztraukums, kad tu zini, ka nākamajā dienā tevi sagaida kaut kas vienreizējs. Es mēģinu vēl pavāļāties pa gultu, jo ko pie velna es 3:50 te darīšu, bet nekāda labuma, prāts jau ir pilnībā augšā. Sākuma mazliet paskatos YouTube, bet ātru saprotu ka ko tur daudz un sāku taisīties prom.
(https://photos.app.goo.gl/qFsQHvdELVDUSCSE8 – Video ar mana rīta skaņām)
4:33
Esmu mašīnā, iemetu Waze galamērķi Ennenda un dodos ceļā. No sākuma likās mazliet absurdi. Esmu svešā valstī, ārā ir nakts, es braucu pa nezināmiem ceļiem, jebkas var notikt, bet ātri rodas tieši pretējas sajūtas. Rodas sajūtas par brīvību un “Kāda velna pēc es tā nedaru visu laiku?”.
Nākamās 3h būtībā tiek pavadītas vai nu pa mazākiem Vācijas ceļu līkločiem vai braucot jau atkal uz 160 pa maģistrālēm.
~7:20
Kaut kur tālu pie horizonta es ieraugu pirmās kalnu virsotnes. Viņas ir tālu, pat knapi saskatāmas, bet viņas ir tur un pēkšņi rodas tāda maza svētlaimes sajūta, ka, kaut vēl neesmu tur, es esmu tomēr sasniedzis mērķi šim mazliet dullajam piedzīvojumam, un varbūt man dzīvē vienkārši ir nepareizi mērķi, bet bieži ko tādu nenākas just. Visai lielā ekstāzē ņemos uzreiz tos pašus fotografēt, kaut zinu, ka drīz jau viņi būs te pat blakus, bet tomēr tā pirmā emocija paliek unikāla.
RoadTrip 2021 [18.06]
6:41 Sev par lielu pārsteigumu pieceļos pats no sevis bez jebkādām lielām problēmām. Pats biju modinātāju uzlicis uz 9:30, bet nu ja reiz esmu augšā ko tur daudz, piedzīvojumi gaida, jādodas ceļā. Ātri sataisos, ieeju dušā un 7:05 jau sēžu mašīnā
Būtībā nākamās četras ar pusi stundas sēžu kreisajā joslā ar 160 km/h. Bija mazliet uztraukums par to, kas nu būs uz Vācijas robežas. Speciāli pat piestāju vienā stāvlaukumā lai sagatavotu visus dokumentus, aizpildītu Vācijas covidpass, kurā pēc noteikumiem pat bija rakstīts, ka es drīkstu braukt tranzītā, bet būtu labi ja es pēc iespējas vairāk limitētu savus stāvēšanas laiku, bet beigu beigās visa kas uz Polijas – Vācijas robežas bija jāizdara, bija jāsamazina ātrums no 160 un 140 km/h.
12:30 Tā, ka izbraucu visai laicīgi, savā gala mērķī Eskendorfā nonācu pārsteidzoši ātri. Sazinājos ar dzīvokļa īpašnieku un viņš saka, ka iekšā tik 15 tieku. Nu labi ko tālāk, esmu Vācijas viducī, kaut kādā mazā pilsētā un nu man sevi jāizklaidē uz 3h. Pirmā ideja bija atrast kādu ezeru, ārā ir +33 grādi un varētu vismaz atpūsties kādu brītiņu, bet tad es sapratu kādās auzās esmu iebraucis.
Ar Vāciju ir viena tāda maza problēma, tā ir viena no garlaicīgākajām valstīm, vismaz kurā es esmu bijis (vismaz ja runa ir par Vācijas vidieni). Ezers… tuvākais 180km, jebkas interesants, pēc google domām.. sazin kur, jo vārds interesants ir relatīvs jēdziens un tu esi Vācijas vidienē, ko pie velna tu interesantu te ceri atrast. Šajā brīdī sākās viegla panika, jo karstums ir nepanesams un es nevaru vienkārši beztolkā doties 200 km tālumā. Bija pat doma uzmest šai vietai un doties tālāk, bet nogurums un tehniski jau par vietu ir samaksāts. Labi skatos, kas vēl te ir un atradu mazu mežiņu… Derēs! Galvenais, ka ir glābiņš no saules.
Pabraukāju pa pilsētiņu, atradu savu mežiņu, nolieku mašīnu kaut kur vienkārši ielas malā kur man likās ēna vismaz nākamās divas 2h uzturēsies un dodos pētīt, ko tad īsti es te esmu atradis.
Un kas to būtu domājis, nekurienes vidū vienkārši oāze: https://photos.app.goo.gl/DdL5SEdzQwbCyvSs7 (Video)
RoadTrip 2021 [17.06]
17.06
7:35
Pieceļos visai agri. Fonā vēl ar vien ik pa brīdim kāds vilciens nobrauc, nodrebinot blakus esošos skapjus, bet labi ka tā, vismaz tagad ir laiks padomāt kurp doties tālāk. Pēc plāna nākamā pietura ir Vroclava 482 km uz Vācijas pusi, bet skatos, ka pašā pilsētā nekā diži interesanta īsti nav. Kādas vēl ir opcijas? Varētu apskatīt Tatrus, bet es tak braucu uz Alpiem, tā kā ko tur daudz. Ir gribēšana aizbraukt uz Krakovu, bet skatos nav īsti pa ceļam un varbūt atpakaļ braucot. Un beigās tomēr atgriezos atpakaļ pie Vroclavas. Tomēr ir uz pareizo pusi un hosteli ar visai lēti (16Eur) atradu.
Tā, ka man vēl ar vien nav internets ielādēju Waze ceļu uz Vroclavu un dodos pasaulē.
9:15
Esmu ticis ārā Gdaņskas un tā, ka ceļā domāju, ka būs jāpavada vismaz kādas 4-5h sāku klausīties “Becoming Michelle Obama”.
~10:00
Ticis uz galvenās maģistrāles nodomāju, ka nu tik spiedīšu, bet neko, vienkārši nenormāli milzīgs sastrēgums pa visām 4 joslām un ja acis neviļ viņš tāds turpinās vismaz kilometrus 2-3 uz priekšu. Sākumā likās, ka tas viņiem te tā normāli katrā darba dienas rītā, bet neko. Kad biju ticis līdz sastrēguma beigām tur viens nabags bija apstājies ceļa malā aizņemot tik vienu joslu un tas būtībā kaut kā mistiski apstādināja visas 4.
Pabraucot mazliet uz priekšu nonācu pie pirmās maksāšanas būdas. Īsti nezinādams kā te viss process notiek iebraucu iekšā tukšākajā līnijā, piestājos pie barjeras a tur tik viens caurums. Es tā apjuku un (labi ka tīri fiksā momentā) pieleca, ka šitā laikam ir kaut kāda īpašā josla kur tikai ar kādu speciālu karti tiek iekšā. Fiksi metu atpakaļgaitā kamēr neviens nav aiz muguras piebraucis. Mazliet gan nokaitināju blakus joslas dalībniekus, jo redz te viens pamuļķis pēkšņi no nepareizās joslas grib iekšā rindā rauties, bet par laimi veiksmīgi un manis dēļ papildus sastrēgums gluži neveidojās. Blakus joslas maksāšanas būdā varēja cilvēcīgi monētas un banknotes samest, to ar fiksi sadarīju un laidos lapās.
10:55 Esmu beidzot uz brīvas maģistrāles un sapratu, ka prātīgākais ko varētu darīt ir sēdēt ar 160km/h ātrajā joslā. Tehniski, jeb likumiski uz Polijas štrāsēm maksimālais ir 140km/h, bet cik dzirdēju kameru neesot un visi būs tikai priecīgi ja tu tu (čipa es) ātrāk pazudīšu.
14:30 Kas man par lielu pārsteigumu, braucot uz 160 km/h 510 km pazūd vēja ātrumā un jau esmu nonācis savā gala mērķī Vroclavā. Interneta man vēl ar vien nav tāpēc vienkārši nolieku mašīnu pirmajā vietā kas puslīdz izskatās pēc stāvlaukuma un eju medīt internetu. Bet kur dabūt internetu pilsētā kura neko nezini? Pat īsti nezini uz kuru pusi iet, jo redz tev nav interneta.
Pirmais lēmums tomēr ar izrādījās pareizais Circle K, bezmaksas WiFi viss apkārt ēkai. Tā nu kādas 20 min. tur pasēdēju, noskaidroju, ka savā hostelī tikšu tikai pēc 2h, atradu pilsētas centrā lielveikalu kurā varētu iepirkt SIM karti priekš interneta un devos ceļā uz turieni.
RoadTrip 2021 [16.06]
16.06 8:30
Pieceļos, ieeju dušā, brokastīs uztaisu tēju un nograužu paku sviesta cepumu.
Īsti nav ko tūļāties, savācu visas savas mantas, atstāju 50 zlotus (kā soliju) saimniecei uz virtuves galdiņa un dodos prom. Ejot prom ar satieku saimnieci kas rušīnās pa dārziņu, atvados no sunīšiem un dodos ceļā.
9:45
Šodienas plāns būtībā ir aizbraukt uz Gdaņskas centru, mazliet pastaigāt, tad 14 satikt Veroniku un būtībā atlikušo dienas daļu nobumbot kopā. Iekāpu mašīnā un mazliet pabraucot uz priekšu atklājās, ka nu ir sūdi… “Man nav interneta”. Man līdzi ir divas SIM kartes, viena kuru izmantoju ikdienā un viena kura man vienkārši stāv kā rezerves variants. Mani ikdienas SIM internets beidzās jau iebraucot LT, jo redz ar manu plānu neesot paredzēts izbraukt ārpus Latvijas un otrai kartei es nebiju īsti pārliecināts cik ilgi viņa ārzemēs strādās (kā atklājās 1GB).
Atpakaļ braukt uz iepriekšējo naktsmītni nevēlējos un domāju, ka gan jau kaut kā tikšu līdz centram un tur jau gan kāds Free WiFi atradīsies. Bet pēc 10 min, jau sāku krist mazā panikā, jo ceļš kurš man likās veda uz centru mani vienkārši ieveda dzīvojamo rajonu tupikos. Pēc vel kādu 5-10 min vandīšanās, pa privātmāju pagalmiemiem es beidzot nonācu uz galvenās šosejas un kopš tā brīža bija skaidrs “Esmu glābts” tagad tik jāseko zīmēm “Centrum”.
10:25
Maģiskā veidā esmu nonācis Gdaņksas centrā, atradis stāvlaukumu un kopā ar vietējiem izdomājis kā pie velna samaksāt par stāvlaukumu ar ārzemju mašīnas numuru. Tur pat netālu atradās arī bezmaksas WiFi ar kura palīdzību sazinājos ar Veronika, padalījos ar saviem piedzīvojumiem un sarunājam kur mēs tiekamies. Tai pat laikā ma npar lielu pārsteigumu man atnāca e-pasts no “Future Me”:
“Čau vecīt!
Bāc ku Tu vecs esi palicis 31, 31 gads 😀
Tagad domājot pat grūti iedomāties ko tādu, ceru, ka Krievija nav paspējusi izpostīt visu ko vien var, bet ne par to.
Es gribu Tev pateikt, ka ceru, ka esi laimīgs
Es tomēr esmu centies darīt ko vien varējis lai Tu, jā tieši Tu būtu laimīgs
Ceru, ka Tev vairs nav jāknapinās ar naudu pirmsalgas dienās, ceru, ka esi atradis kādu ar ko būt kopā, kādu kas Tevi pieņēmis par spīti visam tam, kas esi Tu 🙂
Es Tevi mīlu vecīt un ceru, ka Tev nav iemesla ienīst mani
Turpinam cīnīties
Ainārs 25″
Kā laiks skrien, ne?
Read more…RoadTrip 2021 [15.06]
15.06
Pieceļos 5:33 bez modinātāja palīdzības, gan jau dēļ mazliet uzvilktajiem nerviem, bet pārsvarā dēļ mežonīgās rīta saules kas cepina seju. Istabā gaiss ir mazliet piesmacis kā dēļ pirmā doma ir vienkārši tikt pēc iespējas lielāka daudzuma ūdens un pabūt zem aukstas dušas. Kad ar to biju ticis galā sāku krāmēties. Savācu 5 kreklus, 3 šortus, kaudzi apakšbikšu un zeķu, čupiņu T-kreklu, spilvenu un segu (priekš īpaši neparedzētām situācijām), visus dokumentus, elektroniku, higiēnas preces to visu sametu pa 3 somām un devos uz mašīnu.
Pirmās dienas mērķis Gdanska, Polija, 752km aptuveni 9 stundu brauciens.
Read more…RoadTrip 2021 [Plānošana]
Ko tu darītu, ja tu tikko būtu pārdzīvojis 1½ gadu dzīvojot viens pats savā dzīvoklī, pirms gada nopircis 14 gadus vecu auto un tev beidzot atvērtos iespējas ceļot pa Eiropu? Mana atbilde!? “Es gribu redzēt Šveices kalnus”.
Ja godīgi, kaut ideja man jau bija sen, tā man reāli kā iespēja ienāca prātā tikai brīdi kad sapratu, ka drīz uzsākšu jaunu darbu un tad nebūs pieklājīgi, piemēram pēc pusgada teikt “Emmm…. Es varētu paņemtu mēnesi/ mēnesi ar pus brīvu paceļot” tāpēc man gribējās kādu reālu piedzīvojumu tūlīt. Apsverot savas iespējas, vēlmes un pasaules karantīnas situāciju sapratu, ka reāli ir tikai viena iespēja (reāli bija divas, bet par otru aizdomājos tik atgriežoties, kas būtu bijuši Balkānu kalni) “Es gribu redzēt Šveices kalnus klātienē”.
Tai brīdī kad sapratu, ka tā ir reāla iespēja (jo tikko tieši biju vakcinēts un robežas bija puslīdz vaļā) es tai pašā vakarā līdz kādiem 2 naktī mēģināju uzzīmēt puslīdz plānu, kur es gribētu tikt, cik tas viss varētu izmaksāt un cik daudz laika prasīt. “Un zini?!” Cipari nebija nemaz tik slikti. Man sākotnējais plāns bija šāds:
Pirmā diena: Rīga -> Gdanksa (761 km) Naktsmītne ~ 25 eur
Otrā diena: Gdanska -> Sopota -> Gdņa (~50km) Naktsmītne ~ 25 eur (bet būtībā diena atpūtai pldumalē pēc 9h brauciena)
Trešā diena: Gdanska -> Vroclava (482 km) Naktsmītne ~20 eur
Ceturtā diena: Vroclava -> Volbrica (82km) Volbrica -> Drēzdene (256 km) Naktsmītne 45-50 eur
Piektā diena: Drēzdene -> Minhene (460 km) Naktsmītne 45-50 eur
Sestā diena: Minhene -> Untersteen (440km) Naktsmītne 40 eur
Septītā diena: Untersteen -> Guttannen (50km) -> Furka/ Gotthar Pass (240 km) -> Untersteen (240 km) Naktsmītne 40 eur
Astotā diena: Untersteen -> Nirnberga (590 km) Naktsmītne 45 eur
Devītā diena: Nirnberga -> Lodza (800km) Naktsmītne ~20 eur
Desmitā diena: Lodza -> Rīga (810 km)
Gads ar BMW 318d
Gadu atpakaļ, dažādu sakritību dēļ man beidzot bija iemesls un iespējas iegādāties savu pirmo auto.
Īsti nezinādams ko tieši būtu prātīgi iegādāties par manu budžetu (4k Eur) vērsos pie savas māsas drauga kurš nodarbojas ar autosportu. Nosūtīju viņam savu pirmo kandidātu draftu kur bija visādi Volvo V30, Lanceri, Audi, viens Golfs GTi un visādi citādi brīnumi, kas man bija iepatikušies vai nu skata vai parametru dēļ un dabūju atpakaļ atbildi “Visi mēsli!”. Nu ko padarīsi, ja visi mēsli, tad visi mēsli, uzprasīju viņa padomu kas būtu labs auto šajā budžetā un būtībā tiku pie atbildes vai nu 07-09 BMW, vai Golf6.
Godīgi jāatzīstas, līdz šim brīdim es nekad nebiju iedomājies, ka es kādreiz man būs BMW. BMW vienmēr likās tāds, tāds… pat grūti aprakstīt, bet ne gluži auto priekš mana rakstura, jeb manis iedomātā imidža par mani. Bet ja cilvēks saka, ka mašīna laba, it īpaši konkrēti motori, tad varbūt ir tā vērts, jo 1.6l 90 zirgu 6-ais Golfs kaut kā mani galīgi neuzrunāja. Lai nu kā, tā nu vienu dien sarunājam, ka salasām sarakstu ar sakarīgākajiem variantiem un skatāmies vai kāds no viņiem vispār ir ņemams. Pa dienu redzējām Golfus, kuriem jau bija sajūta ka pēdējās dienas ir tuvu un pāris BMW no kuriem tiešām labāk pa gabalu turēties. Izbraukājuši visu kas bija Rīgā un neredzējuši neko reāli ņemamu sapratām, ka sarakstā palikuši tik divi auto. Viens M pakas BMW un viens tīri sakarīga paskata BMW, bet Bauskā, ja godīgi es pats jau biju mazliet atmetis ar roku, bet paldies Andi, ka biji ar mieru un pierunāji tomēr doties viņus apskatīt. Tas M pakas BMW, kaut pēc skata “stilīgs” izrādījās no UK atvests ar pārlikto stūri, kas uzreiz bija “Nē”. Un tad Bauskā ieraudzījām šo sudrabkrāsas, 2007. gada BMW 318d, viss savās vietās, vienu gadu nodzīvojis Vācija, atlikušos Latvijā, vienīgi durvis mazliet sākušas ierūsēt. Pārbaudījām vai viss pārējais kārtībā, neatraduši diži nekādas problēmas nokaulējām cenu no 3900 uz 3700 un nu man ir savs auto.
Read more…Uztraukuma ceļvedis
Tā…, TU esi par kaut ko uztraucies – vai ne?
Varbūt tas ir nākošais rēķins ko nespēj apmaksāt, vai darba intervija, vai varbūt visa Tava karjera drūp zem Tavām kājām.
Vienalga, galvenais, ka labākais ko šai situācijā TU vari darīt ir domāt par to cik vien daudz iespējams. Nedari neko lietas labā, vienkārši dari visu lai turpināt par to uztraukties, jo tas vienmēr ir palīdzējis visām problēmām atrisināties.
Paskat uz visiem tiem cilvēciņiem sev apkārt. Lai par ko TU arī uztrauktos tas noteikti ir kas tūkstošiem reižu šausmīgāks par lietām ko viņi pat nespētu iedomāties. Viņiem noteikti nekad nav nācies sastapties ar personīgām krīzēm, esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nekad nav juties vientuļš, viņi nekad nav zaudējuši kādu no savas ģimenes, draugiem vai bērniem.Viņi iespējams nekad nav bijuši atlaisti, nekad nav mīlējuši kādu, kas nav iemīlējis viņus, vai uztraukušies par savu karjeru vai piedzīvojuši jebko citu, kas vienkārši ir tikai parastas dzīves sastāvdaļa.
Jo lai ar par ko TU šobrīd uztrauktos, tā noteikti ir lielākā problēma kāda jebkad ir notikusi ar cilvēku cilvēces vēsturē.
Neviens nekad nav bijis karā, tāpēc neviens nemūžam nevarētu saprast kam šobrīd ej cauri Tu. Viņi nav tuvojušies Omahas pludmalei zinādami, ka visticamāk mirs pēc pāris minūtēm. Neviens nekad nav bijis iesprostots salūzušā kosmosa kuģī, tūkstošiem kilometru prom no Zemes, zinot, ka drīzumā tiem beigsies skābeklis. Nevienam nekad nav nācies saskaties ar konstantu bombardēšanu, kas nāk no gaisa bez jebkāda brīdinājuma. Read more…
“Pazudis tulkojumā” [22.07-23.07]
2018. gads, 22. jūlijs
Piecēlos ap pulksten 10:30 savā otrā stāva gultā. Skatos, ka šobrīd vienīgais esmu nomodā un pārējie vēl atkopjas pēc vakardienas. Pašsajūta? Labāka nekā cerēts, galva ir mazliet putrā, bet nav gluži tā, ka negribas būt starp dzīvajiem. Drošības labad gan noskrienu gar labierīcībām, bet par laimi viss nāk ārā pa pareizajiem galiem.
Es kādu laiciņu pasēdēju ārā, izbaudīju mieru un galvas sāpi. Pēc kādas pusstundas lēnām arī sāka celties pārējie. Atvadījos no Caitlyin un pārējiem, sakrāmēju savas mantas un devos atpakaļ uz vilcienu, lai atgrieztos Haikou pie savām mantām.
Pie biļetes tiku bez problēmām, vienīgi biju jau iemanījies viņu atpazīt un uz manējās bija tie nepatīkamie simboliņi, kas nozīmēja, ka sēdvieta šajā reisā man nav atvēlēta. Mazliet mazāk apmierināts ar dzīvi smagi nopūtos un devos uz norādīto peronu. Līdz pašam vilcienam ilgi nebija jāgaida un jau ap 13:15 220km/h ātrumā devos uz savu galamērķi. Šoreiz gan sēžot uz savas somas blakus izejas durvīm. Pēc apmēram stundas ar pus esam galā un lēnām sāku prātot kā lai pavada savu pēdējo vakaru šeit. Tehniski pilsētā esmu jau redzējis visu, kas Dorno likās vērts šeit redzēt, tāpēc nolēmu, ka vienkārši aiziešu līdz viesnīcai, nometīšu liekās mantas un došos virzienā kurā vel Read more…
Ainārs Bērziņš 