“Pazudis tulkojumā” [14.07]

2018 gads, 14 jūlijs.

Pieceļos ap 11, tāds relatīvi labi izgulējies un izlēmu, ka tuvākās dienas varētu mazliet atvilkt elpu un tik daudz neskraidīt apkārt.
Tā, ka man patika šis viesnīcas numuriņš, kaut tīri dārgāks par pārējām vietām, izdomāju te palikt, bet gan aplikācijā, gan lejā administrācijā man paziņoja, ka uz šonakt visi numuriņi jau ir izpirkti. Labi, rezervēju nakti pēc tam, jo tiešām gribējās šeit vēl atgriezties un sāku meklēt kur lai pārnakšņo šonakt, jo  vienkārši gribējās kaut kur nomest savas mantas un izpētīt Haikou. Atradu pa 90 RMB (12 eur) viesnīciņu te pat blakus. Nomazgājos, sataisījos un dodos tālāk.
Ievākties jaunajā istabiņā varēju tik sākot ar 14, tāpēc aizstaigāju līdz tuvākajam veikaliņam, sapirku visādus vietējos našķus un tur pat pie veikala ārā atradu galdiņus pie kuriem ar mierīgā garā visu tiesāju nost.
Beidzot man bija tāds brīdis kad atvilkt elpu un saprast kādā situācija un kur pie velna es esmu nonācis. Tā nu es tur sēžu ēdu, skatos kā cilvēki skatās uz mani un kāda ir viņu reakcija mani ieraugot, bet pie tā jau esmu pieradis. Tagad ieraugot pārsteigumu/neizpratni viņu sejās man vairs īsti nav mulsums, tik cenšos pasmaidīt pretim, izrādot to, ka esmu šeit ar labiem nolūkiem..
Kad visu notiesāju dodos uz savu jauno hoteli, visu samaksāju, bet līdz ko iegāju istabiņā sapratu, ka nebūs labi. Istabiņa ir drūma, pelēcīga. Gulta cieta ar šausmīgi asu segas pārklāju. Tualete ir vienkārši caurums un elektrības rozetes vispār nestrādā. Pēc vakardienas nakts kaut kā galīgi vairs nespēju atrasties šādā vietā. Tāpēc sāku meklēt jaunu vietu un no šejienes bēgu prom.

Read more…

Advertisements
Categories: Ceļojumi

“Pazudis tulkojumā” [13.07]

2018 gads, 13 jūlijs.

Pieceļos ap 10:30 un uzreiz sapratu, ka vakardienas KFC manam kuņģim baigi pie sirds nav nācis un šo situāciju nebūt neuzlaboja fakts, ka šai hostelī bij tradicionālā ķīniešu tualete. Tā jau nav pierasts tupus tās lietas darīt, kur nu vēl kad ānuss deg. Ticis galā ar sevi izgāju uz mazu brītiņu balkonā izbaudīt skatu, tad ātri sataisījos un devos prom.

Izgājis ārā nolēmu, ka mēģināšu atrast kādu pludmali šeit tuvumā, tomēr atrados relatīvi tuvu ūdeņiem un bija sajūta, ka kaut kur te pat tuvumā jābūt kādai pludmalei. Kā vienmēr par savu uzticamo pavadoni izvēlējos frāzi: “Tad jau jādur taisni”, nevis reāli iepriekš jau izpētīju kur te kāda pludmale ir. Tā nu pēc kādām minūtēm 40,tādas taisnas duršanas caur pilsētas centru, nonācu pie savas “pludmales”. Vienīgi šeit izrādās pludmaļu nemaz nav, pēc skata šī ir vairāk tāda ostas pilsēta kuras galā ir šobrīd aizvērts atrakciju parks. Pēc visa iepriekš redzētā šī pilsēta (Džaņdjana) likās visai garlaicīga, kaut satiku savu pirmo Budu un pat atradu katoļu baznīcu. Nu neko, pēc 3h staigāšanas sāku sajusties visai saguris un nolēmu, ka būtu feini vismaz atrast kur palikt tālāk pa nakti, bet līdz ko pirmā viesnīca atteicās mani pieņemt pie sevis, tad izlēmu, ka nav ar ko un sāku plānot kā tad īsti tik līdz Hainaņa salai. Read more…

Categories: Ceļojumi

“Pazudis tulkojumā” [11.07-12.07]

2018 gads, 11 jūlijs.

Pieceļos mazliet neizgulējies, bet nu ko tur daudz. Paskatos ārā pa logu un no skata man būtībā atkārās žoklis. Visapkārt pilsētai ir tādi interesanti uzkalniņi, pilnīgi apauguši un uz katra tāda tradicionāla ķīniešu svētvieta (vismaz es tā pieņemu).

Lēnām sataisos, uzēdu savas nūdeles, čipsus un nenormāli asos žāvētās gaļas gabaliņus un nolēmu, ka diži ilgi šeit neuzturēšos un, ka jādodas vien tālāk. Vienīgā problēma: “Kā tikt atpakaļ uz vilcienu?” Tā, ka līdz šejienei biju ticis ar autobusu loģiski nolēmu doties uz tuvāko autoostu un tad jau no turienes gan kāds autobuss ar dosies uz vilcienu staciju.
Google maps uzrāda, ka tuvākā stacija ir 1,2km attālumā un, ka ārā ir sasodīti +37 grādi.
Kad izgāju ārā no viesnīcas man tā vien gribējās aiziet līdz tiem kalniņiem, bet nenormālā suta lika piekāpties saprātam un pa taisno doties uz autoostu. Pēc 30 minūtēm lēnā gaitā biju tur un tā kārtīgi pirmo reiz es saskāros ar problēmu, ka Ķīnā neviens nerunā angliski. Problēma ir tāda, ka kamēr biju Guandžo, kas Latvijas mērogā būtu kā Liepāja vai Jelgava es šobrīd biju Yunfu, kas salīdzinoši Latvijas mērogā būtu kā Bērzaune vai kāds cits mazs ciemats un šeit tiešām pilnīgi neviens nesaproti angliski.
Mēģināju sazināties ar vairākiem cilvēkiem stacijā, ar biļešu pārdevējiem un kaut kādu iemeslu dēļ, pat neviens īsti nesaprata ko mans tulkotājs viņiem raksta. Meitenes kases otrā pusē tik smaida un dod man zīmi lai uzgaidu. Read more…

Categories: Ceļojumi

“Pazudis tulkojumā” [09.07-10.07]

2018 gads, 9 jūlijs.

Pieceļos ap 12 ar vieglu paģiru galvā. Lēnām izeju cauri dušai, sakārtoju mazliet savas mantas un sataisos tā lai es izskatītos puslīdz sakarīgi. Aizgāju līdz kopīgajai istabai kur Lju jau ņēmās ar savu darbu un dīvānā sēdējā viens čalītis kurš bija vienmēr šausmīgā sajūsmā par mani, bet nemācēja ne vārda angliski. Šodien es īsti neko nebiju ieplānojis un biju pat mazliet saguris no pirmajām divām dienām, tāpēc dienas pirmo stundu vienkārši pavadīju skatoties Ķīniešu filmas un žestikulējot ar savu jauno paziņu.
Pēc kāda laiciņa Lju pienāca un paziņoja, ka ap 15 hostelī ieradīsies valdības pārstāvji un būtu labāk ja es tai brīdī neatrastos hostelī. Neko vairāk viņa arī nevarēja paskaidrot. Sākumā man uzmetās tāda viegla panika, jo es nesaprotu vai viņi te manis dēļ nāk ciemos vai kā?
Šobrīd istabā atrodas jau kādi 5-6 jaunieši, visi apmēram 21-24 gadu vecumā no kuriem 3 pilnībā nesaprot angļu valodu un 2 kuri puslīdz labi māk runāt. Visi kaut ko sparīgi runājas, kamēr es tā sēdēju un lēnām domāju: “Nez kāda ir iespēja, ka mani drīzumā deportēs no šejienes?”

20180710_144654

Read more…

Categories: Ceļojumi, Uncategorized

“Pazudis tulkojumā” [06.07-08.07]

2018 gads, februāris.
Man paliek 28 un pirmo reizi savā mūžā es sajutos vecs. Ne tik ļoti cipara dēļ, bet vairāk tāpēc, ka savos 28 gados esmu panācis tik maz no visa par ko sapņoju. Un pirmo reiz mūžā mani sāka pārmākt bažas, ka man nepietiks laika izdarīt visu ko esmu vēlējies. Tai pat laikā es biju visai dīvainā vietā savā galvā attiecībā pret vienu daiļā dzimuma pārstāvi un mans darbs bija visai morāli nomokošs. ‘
Šo periodu šobrīd es atceros kā savu “Pus pusmūža krīzi”.
Tā nu kādu dienu, kamēr vārījos pats savā mazajā elles katlā, uz Facebook man atnāca “glābēj zvans”, Aivarēns atgriezies no kārtējās pasaules malas Latvijā un vēlas pabazarēt. Kaut ir trešdiena, šis ir viens cilvēks kuram es neatteikšu lai vai kas. Es gan vairs neatcerēšos ko mēs runājām “Francūzī” 2 naktī būdami visai manāmā palī, bet mūsu starpā tās pārsvarā gāja tā:

Aivars: Es biju [Valsts nosaukums] un tur ir ko redzēt.
Ainārs: Bāc, kā es Tevi “ienīstu” es gribētu aizbraukt uz [Valsts nosaukums]
Aivars: Tad brauc. Kas Tevi tur? (Pārfrāzēts)
Ainārs: …
Aivars: Atrodi vietu kur vēlies braukt, atrodi biļetes, nopērc un Tev vairs nebūs izvēles. (Pārfrāzēts)
Ainārs: …

[Es neatceros kā beidzās vakars, bet man ir sajūta, ka man vajadzētu atvainoties “Fraņču” īpašniekam par tualeti.]

Nākamajā dienā es paskatījos savā bankas kontā, savos kriptovalūtas krājumos un pieņēmu lēmu, ka nav ko te ākstīties. Man šobrīd ir pietiekami līdzekļi lai kaut kur aizceļotu, lai beidzot savā dzīvē kaut ko arī viņā redzētu. Un es nopirku biļetes uz Ķīnu 6-24 augusts.
Kāpēc Ķīna? Tam ir visai viegls ekonomisks pamatojums, es gribēju redzēt pilnīgi ko citu, citu kultūru, ēkas, vidi u.t.t. un es gribēju to darīt pēc iespējas lētāk. Kā rezultātā tobrīd man nāca prātā tikai divas vietas Indija vai Ķīna, bet Indija kaut kā mani baigi nepievilka, tāpēc tika ar nolemts par labu Ķīnai.

2018 gads, 6 jūlijs.
Man liekas man vienkārši nepielec. Es šobrīd braucu ar autobusu lai kāptu lidmašīnā, lai lidotu uz Ķīnu.
Man līdzi ir mugursoma kurā ir 4 apenes, 6 zeķu pāri, 3 T-krekli, 2 šorti, 2 bateriju lādētāji 20000+10000 mAh, skrienamās krosenes, K. Vonenguta “Timequake”, ~3100 RMB (~400 eur)[smuki saliktas aploksnēs pa 800 RMB],zāles priekš kuņģa, lietus jaka un šis blociņš. Mans šī brīža plāns ir tik līdz Ķīnai (Guandžou) un atrast hosteli kurā pavadīšu pirmās 3 naktis, tālāk… ko tālāk domāšu kad būšu ticis tik tālu.
Pēdējās 20 dienas visi kuriem es esmu stāstījis savus plānus kā pirmo jautājumu uzdod :”Vai Tev nav bail?” un es nekad nezināju ko atbildēt “Vai man būtu jābaidās?”, jo iekšēji man nekad nebija tā īsti bail, es pat nebiju īsti uztraucies. Es zināju uz kurieni es dodos un es devos ar 100%, ka ar mani viss būs kārtībā par spīti tam, ka man nebija ne mazākas idejas kur īstenībā es dodos. Read more…

Mēs Pret Pasauli (ZenPencils)

Categories: Tulkojumi, ZenPencils

Zaudētā dzīve

Subreddit r/AskReddit
Thread: Have you ever felt a deep personal connection to a person you met in a dream only to wake up feeling terrible because you realize they never existed?

User: temptotosssoon

Links uz orģinālo komentāru

Vienreiz lietojamais konts, jo stāsts ir ļoti personīgs.

Savā pēdējā semestrī kādā konkrētā koledžā man uzbruka futbola spēlētājs par to ka es staigāju vietā kur viņš gribēja braukt ar mašīnu (piezīme, viņš svēra ap 147 kg kamēr es 55kg).
Kamēr biju bezsamaņā uz zemes es piedzīvoju savu otro dzīvi.

Es satiku brīnišķīgu lēdij, viņa lika manai sirdij sisties straujāk, sejai kļūt sārtai. Es par viņu cīnijos vairākus mēnešus un beigās izcīniju viņu pār citiem pielūdzējiem.
Pēc diviem gadiem mēs aprecējāmies un gandrīz momentā mums piedzima meita.

Man bija lielisks darbs kā dēļ manai sievai nevajadzēja strādāt ārpus mājas, kad mūsu meitai bija divi, mums (man un sievai) piedzima dēls. Mans dēls bija mans dzīves prieks un laime.
Katru rītu pirms darba es iegāju savu bērnu istabā un noskūpstiju viņus abus pirms devos prom.

Vienu dien kamēr sēdēju savā dīvānā es ievēroj, ka lampas perspektīva bija mazliet garām, tāda kā invertēta. Viņa vēl ar vien bija 3D, bet … bet kaut kas vienkārši nebija kā vajag.
(Tā bija četrstūra lampa uz 4 kājām un ar zelta maliņu augšā). Es biju kā apburts, kā nohipnotizēts, es vienkārši nespēju novērsties.
Es pavadiju visu nakti skatoties uz lampu un nākamajā rītā negāju uz darbu, kaut kas vienkārši nebija kārtībā ar to lampu.

Es pārtraucu ēst, vienīgais kad es pametu dīvānu bija kad man vajadzēja iet u toleti, drīz es arī pārtraucu to, jo es ne ēdu ne dzēru. Es blenzu uz to nolādēto lampu 3 dienas pēc kārtas
līdz mana sieva krita izmisumā, viņa mēģināja aicināt ciemos cilvēkus kas spētu mani pierunāt beigt, bet mana apziņa par apkārt notiekošo sāka lēnām izzust. Aiz izmisuma mana sieva paņēma bērnus un aizveda tos pie savas mātes pirms pār mani nāca atklātība … šī lampa nav īsta … šī māja nav īsta, mana sieva un bērni… nekas no tā visa nav īsts.. mani pēdējie sasodīti 10 dzīves gadi nav īsti.

Lampa sāka augt platāka un dziļāka, tai vel joprojām bija invertētas dimensijas, tā apņēma visu manu perspektīvu un viss ko es varēju redzēt bija sarkans, Es dzirdēju balsis, kliedzienus, visādas dīvainas skaņas un pekšņi parādijās arī sāpes… nolādēts daudzums sāpju… pirmais ko es pateicu “Man trūkst zoba” un es atvēru acis.
Es gulēju uz trotuāra un man visapkārt bija cilvēki kurus nepazinu, daudzi izskatijās nobijušies, es biju apjucis.

Kad policists mani piecēla, aizvilka līdz policista auto un ar seju pa priekšu ielika mani aizmugurējā sēdeklī es vēl ar vien biju apjucis.
Viņš mani aizveda uz slimnīcu (liekas viņš nevēlējās ggaidīt līdz atbrauks ātrā palīdzība).

Nākamos 3 gadus es piedzīvoju neiedomājamu depresiju, es sēroju par savu zudušo sievu un bērniem un apziņu ka viņi nekad nav eksistējuši. Es biju nobijies par domu, ka iespējams esmu nojūdzies, es raudāju katru ar cerību viņus ieraudzīt savos sapņos. Viņi nekad neparādijās, bet dažreiz…, bet dažreiz es redzu savu dēlu, parasti tieši uz robežas savai perifēriskajai redzei, šobrīd viņam būtu jābūt 5 gadiem un es nekad nedzirdēšu kā viņš runā ar mani.

%d bloggers like this: