Ainārs Bērziņš

2018. gads, 19. jūlijs

Pieceļos ap 11 ar jūtamu smaguma sajūtu kājās, bet ko tālāk? Istabiņu šeit esmu paņēmis tik līdz šodienai un vēlreiz vilties līdz tam kalnam īsti vēlēšanās nav. Tāpēc nolēmu doties atpakaļ un Haikou. Nolēmu, ka palikušas šeit man vairs 4 dienas, atpakaļ uz Ķīnas pamatzemi netaisos varētu vienkārši tur palikt. Sakravājos, hoteļa vestibilā pasūtīju taksi, kas bija ar mieru pa 100 joņām (13 eur) aizvest mani atpakaļ uz vilciena staciju.
Pēc kādas stundas esmu jau stacijā ar biļeti rokās un gaidu savu vilcienu, kad pēkšņi man blakus apsēžas viena meiča (ap 18-19) un prasa “Hi, Where are You from?”. Biju izbrīnīts, bet patīkami. Pastāstīju par sevi, par Latviju (par kuru protams viņai bija pirmā dzirdēšana) un viņa pastāstīja, ka tagad mācās universitātē un grib labāk iemācīties angļu valodu. Pēc neilgas diskusijas par Ķīnas izglītības sistēmu un angļu valodu tajā mēs apmainījāmies ar WeChat kontaktiem un apsolīju viņai palīdzēt ja kādreiz vajadzēs.
Būdams ceļā uz Haikou es nerezervēju viesnīcu uz 4 dienām un atlikušo ceļu skatījos YouTube vai blenzu ārā pa logu. Lai nu kā, nonācis viesnīcā (ap pulkst. 15) secināju, ka vietiņa ir tīri okey, bet man baigi te vairs nav ko darīt.

Aizrakstīju Dorno, bet viņa šobrīd atrodas pie draudzenes vecākiem un nemācēja teikt kad atgriezīsies.
Izgāju ārā, nostaigāju kādu līkumu cauri pilsētai, pačatoju Tinderī, bet tur ar īsti nekā dīgi neiet un uznāca skaidrība. Man šeit galīgi nebūs ko darīt. Un 4 dienas ir par daudz lai nīktu uz vietas.
Tā es kādu stundu sēdēju vienā, tādā kā ēdināšanas paviljonā un domāju ko tālāk.

Paskatījos salas kartē, pagooglēju kas te labs apkārt un atradu pilsētu vārdā Sanya salas rietumu pusē. Pēc nostāstiem un vienas tinder meičas vārdiem, tā esot salas kūrorta pilsēta. Divreiz man vairs nebija jādomā un nolēmu, ak visu lieko atstāšu savā viesnīcas numurā un ar vieglāku somu došos uz Sanyu.
Atlikušajā vakarā sapirkos šādus tādus rijamus štruntus, pabraukājos ar autobusu nepareizos virzienos un vakarā pieturējos pie sava vārda un tiešām mazliet palīdzēju meičai no stacijas ar angļu valodu.

2018. gads, 20. jūlijs

Pieceļos 7:10, jo gribēju pēc iespējas ātrāk būt jau Sanyā. Ātri sataisos, noīrēju tādu baigi prātīgo hoteli un skrienu uz staciju. Pie vilciena biļetes tieku bez liekām problēmām. Līdz Sanyai no Haikou ir 360km, bet par laimi Ķīnieši ir bijuši pietiekami uzcītīgi lai šeit ierīkot ātrvilcienu, kas spēj sasniegt 260 km stundā tā, ka ceļā bija jāpavada tik 2 stundas un kas ir pats labākais, sēdvietā.

Līdz ko izkāpu no vilciena nenormālākā suta iesita sejā. Karstums ārā 33 grādi ēnā. Sāku lēnām meklēt savu hoteli un kā līdz viņam nonākt. Iekāpju autobusā, aizbraucu līdz vietai kur google rāda jāatrodas manai viesnīcai un ieraugu šo:

Emocijas, visai dalītas un sajūta, ka šai pilsēta laikam es vairs nevienam nelikšos tik eksotisks kā visur līdz šim.
Kā izrādās šī ir kūrorta pilsēta, bet vairāk tā krievu izcelsmes pilsoņiem. Turpinot meklēt savu vietiņu ar pirmo reiz dzirdēju kā mani viena meiča uzrunāja krievu valodā, aicināja pusdienās vietējā kafejnīca. Laipni atteicu un devos tālāk.
Šobrīd esmu jau visai apmulsis, es atrodos vietā kur man jāatrodas, bet šeit nekas neliecina par viesnīcu, uzkāpu ēkas otrajā stāvā, kur viss bija tieši kā bildēs. Strūklaka, vieta kur vingrot, mazs baseins, bet nekādas liecības ka kaut kur būtu iespēja rezervēt vai pateikt, ka esmu šeit rezervējis istabiņu.
Nolēmu mest ar roku un meklēt citu vietiņu. No rezervēju un dodos uz pilsētas otru pusi. Pa ticis lai nākamajai vietai kur būtu jābūt manai viesnīcai atkal iestājas tāds pats apmulsums. Pēc bildēm esmu tieši tur kur man jābūt, bet nekas neliecina, ka šeit būtu viesnīca. Es vienkārši atrados starp kādām 8 daudzstāvu mājām un viss. Kaut tieši tas ar bija man reklamēts, numurs daudzstāvu mājā.

Es skraidīju un meklēju kādas minūtes 20-30 pa to pagalmu, meklēdams kaut ko kas atgādinātu viesnīcas foajē. Pat ap vaicājos apsargam, kas ar nebija neko dzirdējis ne par kādu viesnīcu. Labi, jābeidz sapņot paskatīšos viesnīcu lēto galu, varbūt vismaz atradīsies kāda jautra kompānija ar kuru kopā patusēt. Atradu viesnīcu ar nosaukumu “SummerTree”. 35 jōņas par nakti (4,55 eur), bet jādodas atpakaļ tieši kur es biju iepriekš. Nolēmu mazliet ievilkt elpu un pastaigāt gar pludmali, kas atradās pilsētas malā.

Pēc kādiem 2-3 km, iekāpju autobusā un tālāk dodos ar viņu. Eju pa kartē norādītajām koordinātēm un atkal kaut kas īsti nav tā kā vajag. Atrodos precīzi kur man ir jābūt, bet viss kas te ir, ir strūklaka

Blakus apsargs, kurš ar neko par manu viesnīcu nezin, bet teica lai meklēju tālāk pa ceļu. Šobrīd sāk atkal iestāties mazliet izmisums, eju tālāk pa ceļu, bet nekā. Ja godīgi sāka pat mazliet uzdot nervi, tāpēc izlēmu aiziet līdz pludmalei un sakopot domas.
Nonācis pludmalē pārlasīju norādījumus, viss skaidrs vietai bija jābūt tur. Tad atradu telefona numuru uz kuru uzzvanīt, bet no sava LV numuru nevarēju, jo man tarifu plānam ir uzlikta kontrole un no CH numuru nevarēju, jo mans nabaga Eiropas telefons nestrādā un Ķīnas frekvencēm. Izmisuma līmenis sāka mazliet kāpt. Izlēmu vienkārši iet cauri visiem komentāriem visās vietās netā, kādam noteikti ir bijusi tieši šāda problēma un tiešām, atradu komentāru no 2016 gada, kur tika teikts. “Jā šo vietiņu bija pagrūti atrast, bet tā atrodas tālāk par kartē norādīto vietu, pašā ielas galā” (kas ir kādu 600m starpība). Juzdams, ka varbūt beidzot kaut kas būs labi, dodos uz turieni.
Un tiešām, ielas galā, aiz līkuma atradās mana viesnīciņa.
Iegāju iekšā, kur mani sagaidīja, divas pavecākas dāmas no kurām viena tīri labi runāja angliski. Viņa atvainojās, ka tomēr šobrīd viņiem neesot vienguļamā istabiņa, tāpēc uz šo nakti došot man istabu kurā ir trīs gultas.

Diemžēl, bez šīm divām dāmām īsti neviena cita hotelī nebija. Tāpēc, ko citu darīt, kā doties atpakaļ uz pludmali. Es palūdzu dvieli, kuru man arī iedeva, atstāj savas mantas un devos beidzot, pa visu šo laiku tā kārtīgāk izbaudīt jūras viļņus.
Pašā pludmalē ļoti izteikti var dzirdēt tik ļoti populāro slāvu valodu, pārsvarā tāpēc, ka Ķīnieši ir visai klusi pēc savas dabas, bet ko tur daudz.
Nolieku savu dvieli, paslēpju telefonu un kameru zem viņa un metos iekšā viļņos. Viļņi šeit ir vienkārši superīgi, kad stāvi ūdenī līdz viduklim, katrs 4-5 vilnis iet Tev pāri galvai. Vārdu sakot varēju sajusties atkal kā tāds bērns. Lēkāt iekšā viļņos, mētāties pa viņiem un censties nenoslīkt. Viss lielāko prieku, protams izraisīja, kad nāca lielais vilnis. Tad viņu sagaidīt un ar visu svaru lekt viņā iekšā, pirmā sajūta vienmēr ir gandrīz vai kā atsisties pret sienu un tad seko tas brīdis, kad Tu visai bezpalīdzīgs esi tai viļņa virpulī. Man laikam tiešā dzīvē pārāk azarta trūkst, bet pavadīju tā viļņos kādas minūtes 30 līdz no krasta sāka skanēt sirēnas un visus sāka dzīt ārā no ūdens.
Ja pareizi saprotu, šie ūdeņi tiešām ir ļoti bīstami, jo līdz ko rodas šaubas ka var celties vējš pludmales patruļas sāk braukāt gar visu pludmali un dzīt visus bez ierunām ārā no ūdens.

Šobrīd jau ārā sāka palikt tīri tumšs. Tāpēc dodos atpakaļ uz savu hotelīti. Nolieku netīrās drēbes, uzvelku ko pieklājīgāku un dodos atpakaļ uz pilsētas pusi. Tad es atcerējos, ka vienmēr esmu gribējis vienkārši pačilot. Atpūsties, nemeklēt jaunus piedzīvojumus un ievilkt elpu. Tuvākajā veikaliņā paņēmu pāris aliņus, čipšus un devos atpakaļ uz pludmali. Pulkstenis ir ap 21 un ārā ir piķa melnums. Par laimi šai pludmalē visur ir pieejami sauļošanās krēsli ar galdiņiem. Tā nu izvēlos kur man visbālāk patiktos sēdēt, nolieku savas mantas un vienkārši vēlreiz pārdomāju, kur un kā pie velna esmu nonācis.

Kad biju ticis galā ar saviem pirkumiem, nolēmu doties gar pludmali uz priekšu. Tur skanēja mūzika un gribējās paskatīties kas tur labs notiek. Ejot gar pludmali tur malā vienkārši atrodas kādas 4-5 bāri, 2 no viņiem skan krievu mūzika. Nebija īsti spēka un gribēšanas viņiem pievienoties tāpēc tik devos tālāk. Līdz pēkšņi dzirdu glābēju svilpi, mazliet apstulbu, bet izrādījās tā bija  domāta man, jo atrados blakus ūdenim un viņi nebija gatavi uzņemties riskam, tāpēc māja lai pazūdu no turienes un dodos pēc iespējas tālāk no ūdens. Nolēmu par labu viņus nekaitināt, atgriezos uz sauszemes un tā, ka pulkstenis bija jau 23:30 devos atpakaļ uz hosteli.