Ainārs Bērziņš

2018. gads, 18. jūlijs

Pieceļos ap 11:00 un izrādās, ka esmu vēl dzīvs. Tā, ka šobrīd atrodos 8 stāvā nodomāju, ka pa logu ārā pavērsies nedomājams skats, bet nekā. Viss itkā nekas nebūtu noticis, varbūt vienīgi uz ielas vairāk nolauztu koku zaru un lapu mētājs. Tā, ka vispār biju piecēlies diezgan vēlu, nolēmu lieki laiku netērēt. Ātri izmetu no somas visu pēc kā man nav vajadzības šodienas pilsētiņas izpētīšanai un devos piedzīvojumu meklējumos. Pirms iekāpu liftā pamanīju, ka hotelim ir 15 stāvi un tā, ka diži pārpildīts viņš šobrīd nebiju nolēmu, ka nospiedīšu uz lielākā cipara liftā un paskatīšos kur lifts mani aizvedīs. Un godīgi sakot, nebiju vīlies.

15-tajā stāvā atradās konferenču telpa, kura bija pilnīgi tukša. Mani pārņēma pašsaprotama sajūta, ka šeit varbūt man gluži atrasties nevajadzētu, bet nevarēju atturēties papētīt telpu mazliet vairāk. No šejienes labi varēja redzēt pludmali un tālumā esošo kalnu. Abiem man laiks šodien diez vai atradīsies, tāpēc nolēmu pieturēties pie vakardien izlemtā plāna vairāk doties kalna virzienā.

Nobraucu atpakaļ lejā pa liftu un viesnīcas šveicaram uzprasīju par vakardienas taifūnu un viņš man mierīgi atbildēja “Viss normāli, mums te tāds katru gadu brauc pāri”.

Ārā, grādi 28-30, saule, mākoņi pa retam. Ja godīgi kad izgāju ārā pa hoteļa durvīm pat īsti nezināju, cik tālu tas kalns vispār atrodas. Pēc sajūtām likās km 3-4. Pa ceļam iegāju vienā veikaliņā iepirkt ūdeni un kaut ko graužamu, jo galus gluži man atvilkt šodien vēl negribējās un sāku soļot. Pēc minūtēm 35 es biju nonācis vietiņā, kur man beidzot pieleca kāpēc iepriekšējā pilsētā tā meiča minēja kaut ko par “Space city” (“Kosmosa pilsētu”), izrādās, ka Wenchang atrodas jaunākais Ķīnas raķešu palaišanas centrs. Mani gan tur iekšā nelaida, to visu tik sapratu pēc vēlākas googlēšanas, jo no ārpuses neko tādu nojaust nevarēja. Viss ko es redzēju bija muļķīgas karikatūras ar dzīvnieciņiem kosmosa ietērpos, tāpēc tobrīd to pat baigi nopietni neņēmu galvā. Lai nu kā devos tālāk kur mani sagaidīja īsta kūrorta pilsētas sajūta. Milzīgs daudzums modernu daudzstāvu māju, kurām blakus tiek celtas vēl jo vairāk tādi paši giganti.

Bet ielas vēl jo projām ir tukšas, esmu nogājis kādus 5 km, bet redzējis labi ja 4-5 cilvēkus. Es saprotu ārā karsts, bet sāk rasties tāda spocīga sajūta. Pilsētas centrā nolēmu iegriezties vēl vienā veikaliņā, paskatīties ko tur labu piedāvā un manu pārsteigumu, uzmini kas atrodas šajos brīnišķīgajos 5l traukos?

Par nieka 60 joņām (~7,5 eur) arī tavā īpašumā var nonākt 5l Ķīnas vodkas. Pats gan šoreiz atturējos.
Tagad man bija jāveic izvēle, varēju doties uz kalnu, vai taisni uz priekšu pa ceļu. Pulkstenis vēl rādij 1:30, ārā bija visai gaišs, tāpēc nolēmu doties nezināmajā un atpakaļ ceļā tad ar noiet gar kalnu. Domāts darīts. Devos tālāk un pēc minūtēm 25, nonācu sava veida, sava miera paradīzē.
Mana ceļa galā, negaidīti, atradās pludmale ar budistu templi un pašu Budu.

Aiz tempļa atradās mazs ciematiņš, pieņemu, ka tur uzturējās cilvēki, kas uzkopj un sargā šo vietu, pluss, redzēju tur pāris vietējo tūristus ēdam, tā ka ja ļoti būtu vēlējies varēju nobaudīt vietējas delikateses. Bet es labāk izvēlējos apciemot pašu Budu. Kad biju nonācis pie pašas statujas, ir pat grūti aprakstīt savas emocijas. Tu, čalīts, kas uzaudzis kaut kādā mazā ciemā kā Naukšēnos, pēkšņi esi šeit, pasaules otrā pusē, šajā īsti nekurienes malā, viens. Es noliku savu somu tur pat kaut kur malā, apsēdos uz trepēm ar skatu jūru un pirmo reizi pa ilgu laiku vienkārši apstājos un izbaudīju šo mirkli. Apkārt viss bija kluss, tik jūra, Buda un divi pakalni abās pusēs.

Pēc kāda laiciņa svētlaimes izlēmu doties uz pludmali un vismaz iekāpt ūdenī, bet še Tev, tur pat viens parītis ir izvēlējies šo dienu un šo vietu priekš savu kāzu foto uzņemšanas. Tāpēc kamēr viņi tur ņēmās izlēmu palikt vairāk maliņā. Pēc minūtēm 15 viņiem laikam bija gana un es beidzot varēju izbaudīt jūras priekus, kas šoreiz bija visai mazi. Līdz ko iekāpu ūdenī uzreiz bija skaidrs, ka viņš nav gluži no tiem tīrākajiem un pēc galvas iemērkšanas ūdenī, acīs ūdens koda vēl kādu laiciņu.
Samierinājies ar to, ka dižas peldēšanas te nebūs, izlēmu meklēt citus piedzīvojumus. pludmales malā, akmenī iekaltus redzēju pāris ķīniešu rakstus, tāpēc izlēmu iet izpētīt, varbūt tur kaut kas slēpjas. Tagad atskatoties liekas, kur man bija prāts, kas man tur bija meklējams, bet tobrīd tas likās kas interesants, pamēģināt pēc iespējas tālāk tikt pa akmeņaino jūras krastu, redzēt kas atrodas tur tālāk. Un ir lietas kas tur mani pārsteidza, kāpjot un lēkājot tālāk pa akmeņiem, es redzēju šīs budisma karodziņu virtenes un mistiskas gliemežnīcu kaudzes.

Tā kādas 20 minūtes lēkādams pa akmeņiem sāku pamanīt, ka laiciņs sāk mazliet apmākties un ja sāks līt, man te būs baigā “žopa”. Tāpēc kaut man vēl gribējas redzēt kas ir aiz nākamā līkuma, saprāts ņēma virsroku un sāku lēkāt atpakaļ uz pludmali pie Budas un tad atpakaļ uz pilsētas centru. Nonācis centrā izlēmu mazliet iekost, iegāju vienā kafejnīcā kur ar tīri lielu sajūsmu mani sagaidīja pārdevējas. Ar pirkstiem parādīju uz pārtiku, kas man likās vis ēdamākā un beigās tiku pie šiem gardumiem. Rīsi ar dārzeņiem un marinēta cūkgaļa ar citiem dārzeņiem. Jāatzīst, bija tīri garšīgi. Tālāk plāns skaidrs, jādodas beidzot uz to sasodīto kalnu. Šobrīd pulkstenis ir ap 17:30.
Es īsti nezināju gan kā līdz viņam nonākt, tāpēc izvēlējos stratēģiju iet uz to pusi un gan jau kāds ceļš nogriezīsies pa labi. Šajā brīdī es sāku pamanīt, ka pilsētas tukšumā ir kas vairāk nekā “Ārā ir šobrīd karsts”. Par spīti šīm daudzstāvu ēkām, tiešām sak rasties sajūta, ka tur īsti neviens nedzīvo. Tu redzi šīs 20 stāvu, modernās ēkas, bet nekādas dzīvības

Pēc laba laiciņa es pamanīju ko negaidītu “Tūristu centru”. Ēka mūsdienīga, sakopta, jāiet tik iekšā, varbūt kāds spēs palīdzēt man ar informāciju par šo rajonu, kalnu u.t.t. Bet ko tuvāk nācu klāt ēkai, jo viss kļuva mistiskās, nekādas apsardzes, neviena cilvēka. Ieskatījos pa logiem un ēkas iekšpusē viss sakopts, deg gaismas, bet neviena cilvēka, līdz pēkšņi ēkas ārpusē uzradās viena sieviete. Par spīti, tam, ka viņai ne pārāk sanāca viņa uzstāja lai runājam angliski. Viņa man pastāstīja, ka šī pilsēta bija paredzēta, ka viena no Ķīnas kūrortpilsētām, bet kaut kā viss neaizgāja kā plānots un šis pats tūrisma centrs kaut celts ap 1995 gadu, tika slēgts pirms gadiem 10, jo neviens šeit diži neceļojot. Diemžēl uzzināju, ka kalns ar tiekot slēgts 19 un pēc tam tur nevienu vairs nelaižot, jo (un iespējams es pārpratu) tur atrodoties kaut kāda militārā bāze. Es pateicos viņai par informāciju un nolēmu, ka ja jau es nevaru tikt augšā kalnā, es varētu vismaz apiet viņam apkārt.

Un kā vienmēr, domāts darīts. Pēc kādām 5 min, man blakus apstājās viens vietējais ar motorolleri. Viņš man žestikulēja lai kāpju virsū, es domāju vai viņš man naudu prasīs un cik tālu viņš mani vedīs, bet ko tur daudz pieredze ar šito man jau ir. Onkulītis mani aizveda kādu 1-2km uz priekšu pa ceļu un tā, ka pa ceļam nekā diži daudz nebija biju tīri priecīgs, ka ietaupīju laiku. Viņam pašam nācās nogriezties, mēs atvadījāmies un devos tālāk atkal jau viens. Būdams jau gandrīz vai aiz pakalna es ieraudzīju meža vidū pamestu viesnīcu. Tagad man ir jauns plāns, nokļūt tur.
Pēc minūtēm 15 esmu klāt, apsēdos uz galvenajām ieejas trepēm un iztēlojos to, kā kādreiz, kāds kurš cēla šito brīnumu bija iztēlojies, kā viņš uzcels šo viesnīcu, kūrorta pilsētā, starp diviem pakalniem netālu no pludmales, bet še Tev. 2000 gadu viducī te kaut kas riktīgi greizi visā pilsētiņā ir noticis.

Es devos vēl kādu brītiņu tālāk līdz nonācu mazā zvejnieku ciemā. Ārā jau bija krietni satumsis, tālāk vairs doties īsti nebija kur, vietējos biedēt es negribēju tāpēc devos atpakaļ. Kamēr gāju atpakaļ līdz bijušajam tūrismu centram ārā jau bija piķa tumsa un kas ir vēl trakāk es sadzirdēju skaļus un daudz “mūūū” man tieši priekšā ceļā. Redzēt es neredzēju ne s… (par laimi biju iegādājies uz galvas liekamu bateriju) un man priekšā, pa visu ceļu bija kādas 20-25 govis.
Vārdu sakot, ārā ir piķa tumsa, man aiz muguras nav pilnīgi nekā, neskaitot mazu zvejnieka ciemu un priekšā bars govis kas aizšķērso manu vienīgo ceļu uz naktsmītni.
Par laimi es atklāju, ka līdz ko es uzspīdinu gaismu pa tiešo uz govīm, viņām liekas, ka tuvojas viens no motorolleriem un viņas tā kā padalās malā un bēga mazliet prom. Tā nu lēnītēm ik pa soliem es viņām spīdinu virsū gaismu lai viņas bēg pēc iespējas tālāk no manis. Bija bailīgi, bet ja godīgi tīri jautri.
Ap 21:45 biju atpakaļ pie “tūrisma centra”, nolēmu ieturēt pauzi un paēst

Apsēdos uz galvenajām trepēm, iztukšoju savu somu un paēdu no sirds.
Es zināju, ka līdz hotelim atpakaļ ir vēl kādi kilometri 5-6. Tāpēc man ienāca prātā viena no dullākajām idejām līdz šim. “Es varētu aiziet atpakaļ pie Budas un pavadīt nakti tur”. Ārā ir +27 kā minimums un es varētu vienkārši gulēt kaut kur uz savas somas. Kā vienmēr, domāts darīts.
Ejot caur centru es pamanīju, ka tajās daudzstāvu mājās tik kādiem 5% logu deg iekšā gaismas un pēkšņi bija skaidrs, kādēļ šī pilsētiņa ir tik ļoti liela spoku pilsēta, tad es pamanīju tādu kā cilvēku pulciņu, kas mūzikai skanot bija sagājuši kopā pie veikala. Pa viduci dejoja sievietes un visi pārējie apkārt skatījās un kaut ko čaloja. Ejot garām mani pamanīja vietējie bērni, kas pēkšņi visi saskrēja (apmēram 7-8) man apkārt kliedzot kaut ko, es centos iztulkot, bet īsti nesekmīgi. Tāpēc vienkārši pamāju un centos doties tālāk.

Kad biju nonācis līdz Budam mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums, suņu rejas. Nu ko, gulēšanu Budas pakājē atliekam un tinam vagu atpakaļ uz hoteli. Esmu atpakaļ savā hoteļa istabā ap 23:30, dienas bilance 34km. Iekrītu gultā un tur ar palieku.