Archive
Dzīves Mazie Noslēpumi
1) Katru dienu izsaki vismaz vienu komplimentu
2) Atceries draugu dzimšanas dienas
3) Saki “Paldies”
4) Iemācies spēlēt mūzikas instrumentu
5) Dziedi dušā
6) Iemācies kāršu triku
7) Nopērc labu mūzikas sistēmu
8) Sasveicinies vienmēr pirmais
9) Dzīvo zem saviem līdzekļiem
10) Pērc labas grāmatas, pat ja tās nelasi
11) Piedod sev un pārējiem
12) Iemācies trīs tīrus jokus
13) Velkā nospodrinātas kurpes
14) Prasi algas paaugstinājumu, kad esi to pelnījis
15) Atdod visu ko esi aizņēmies
16) Māci kādu klasi
17) Esi students kādā klasē
18) Izturies pret visiem tā kā vēlies, lai izturas pret tevi
19) Iemācies atpazīt Šopēnu, Mocertu un Bethovenu
20) Iestādi koku savā dzimšanas dienā
21) Glabā noslēpumus
22) Uzņem daudz fotogrāfiju
23) Neatliec uz vēlāku izbaudīt pat mazākos prieka brīžus
24) Nekad neatliec cerību. Brīnumi notiek katru dienu
25) Cieni skolotājus
26) Cieni policiju un ugunsdzēsējus
27) Netērē laiku mācoties “Pārdošanas viltības”. Tā vietā iemācies pārdošanu
28) Neļauj savam tempram valdīt pār tevi
29) Pērc dārzeņus no tirgus
30) Iznest miskasti pirms kāds tev liek viņu izmest
31) Balso
32) Pārsteidz mīļoto ar negaidītām dāvanām
33) Pārstāj vainot citus un uzņemies atbildību par sevi
34) Saglabā 10% no nopelnītā
35) No katras situācijas izej ar to labāko
36) Vienmēr pieņem pret tevi pastieptu roku
37) Atzīsti savas kļūdas
38) Atceries, ka visas ziņas ir subjektīvas
39) Neatkārto vienas un tās pašas kļūdas
40) Pieprasi izcilību un esi gatavs maksāt par to
41) Esi drosmīgs, pat ja izliecies. Neviens nespēj noteikt atšķirību
42) Nodod labdarībai drēbes kuras vairs nevelkā
43) Brauc ar riteni
44) Nenovērtē par zemu veselību
45) Izvairies no sarkastiskām piezīmēm
46) Nesmēķē
47) Pat ja esi finansiāli stabils. Liec saviem bērniem nopelnīt lietas ko tie kāro
48) Piepildi ledus trauciņus
49) Dari labas lietas priekš cilvēkiem, kas pat to nenojauš
50) Aizdod tikai grāmatas kuras nav žēl zaudēt Read more…
Atziņas pēc filmas “I AM” noskatīšanās
http://www.imdb.com/title/tt1741225/
http://www.iamthedoc.com/
Šī ir Tom Shadyac dokumentālā filma, kas cenšās atbildēt galvenokārt uz jautājumu “Kas nav kārtībā ar šo pasauli?” un pa ceļam vel mēģināt atbildēt uz tādiem jautājumiem kā: “Ko mēs varam darīt lai to uzlabotu?”, “Ja tu zinātu, ka drīz mirsi. Ko tu vēlētos pateikt pasaulei?” un “Vai pastāv problēma, kas izraisa visas pārējās problēmas?”.
1) Savā ziņā zinātne ir tikai stāsts, kā pasaka, jo viss, kas tiek tagad pierādīts var tikt nākotnē apgāzts. Kā piemēram senāk uzskatīja, ka Zeme ir plakana, ka Zeme ir visuma centrs, ka Pluto ir planēta u.t.t. Un kas saka, ka tas ko uzskatām tagad par taisnību nav tikai mūsu aprobežotās domāšanas auglis?
Mazliet vairāk par šo tēmu skaidro Vsauce savā Youtube klipā ar nosaukumu “Kļūdas”
2) Šobrīd pasaule tiek veidota ar apziņu, ka lai tu gūtu panākumus un dzīvotu laimīgu dzīvi tev ir “jāiet pār citu cilvēku līķiem”. Vai tā ir pareizi? Vai mēs nevarētu izdomāt un iet uz kādu labāku sabiedrības modeli?
3) Mēs dzīvojam pirmkārt kā indivīdi un tikai otkārt kā sociālas būtnes. Šāda situācija rada plaisas un izolāciju mums vienam no otra, kā rezūltātā mēs sākam pieķerties vairāk mantām ne cilvēkiem, kas mūs padara par “Maksimāliem Patērētājiem”.
Mēs vairs neēsam iedzīvotāji, cilvēki, būtnes mēs esam patērētāji, skaitļu kopums augstāk stāvošo pārdošanas statistikas rindās.
4) Melu teorija par laimi: Nauda = Laime
Teorija par laimi: Ja tev nav nekā, tu būsi laimīgs par kaut ko – Taisnība
Ja kaut kas tevi dara laimīgu, tad simts reiz vairāk tā paša tevi darīs simts reiz laimīgāku – Meli
Ja Tev būs 2 milijardi dolāru nevis 1 milijards, tu nebūsi divreiz laimīgāks
5) Lai mūsu sabiedrība spētu izdzīvot, mums patstāvīgi ir jāmaina veids kā mes domājam.
6) Ja mēs papētam mūsu pirmsākumu seņčus, tad atklājas, ka tai laikā svarīgākās lietas bija sadarbība un demokrātija. Sancensība ieņēma visai zemu vietu viņu vērtību skalā un pat tika uzskatīta par psihisku slimību.
7) Dabas pamatā ir sadarbība un demokrātija
8) Grāmata Čārlzs Darvins “The Descent of Man”
9) Līdzjūtība ir visdīvainākais instinks cilvēka dabā – Darvins
(Paula Laurenca Dunbara dzejolis “Līdzjūtība”)
10) Sirds kontrolē prātu ne otrādi, 95% signālu nāk no ķermeņa uz prātu ne otrādi.
11) Dusmas cilvēku padara rīcības nespējīgu.
12) Sirds rada magnētisku signālu, kas spēj ietekmēt lietas ap mums.
13) Grāmata Lynne McTaggart “The Field”
14) 1% no gaisa ko elpojam ir Argons. Argons ir tāds mistisks elements, kas gandrīzvai nereaģē ne ar vienu citu ķimisko elementu. Kā rezūltātā viņš ir nemainīgs. Tāpēc katru reizi kad tu ieelpo gaisu tu ieelpo daļiņu no visiem cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms tevis.
15) 99% gēnu mums ir tādi paši kā pērteķim. Lielākā daļu gēnu mus ir vienādi ar suņiem. Tūkstošiem gēnu mums ir vienādi ar zivīm, sēnēm, kaļķiem. Mēs esam vienoti.
16) Tikai tāpēc, ka tu atrodies šeit, tas vien jau ir iemesls svinībām.
17) Ja tu tici, ka esi tikai mehānisks gaļas gabals, tad tā tu arī uzvedīsies
18) Dari labu katru dienu un pasaule mainīsies
19) Dabā neviens neņem vairāk kā viņam vajag
20) Senās ciltis uzskatīja, ja tu sev paņem vairāk, kā tev nepieciešams. Tev kaut kas nav kārtībā ar galvu
21) Cilvēkiem ir pazīstama tikai viena lieta, kas ņem vairāk nekā tai vajadzīgs. To sauc par vēzi!
22) Mateja evanģēlija 5:44: Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā
23) Kas ir pati nepieciešamākā meditācija mūsdienu cilvēkam? “Kritiska domāšana kurai seko rīcība” – Dalai Lama
24) Izmaiņas seko milijons maziem darbiem
25) Tu iespējams nespēj neko darīt lai novērstu globālu badu, bet tu spēj palīdzēt cilvēkiem sev blakus.
26) Kad kāds avīzes izdevums uzrakstīja jautājumu G.K. Čestersonam “Kas nav kārtībā ar šo pasauli?”. Viņš vienkārši atbildēja “Es”.
Aleksands Čaks “Mūžības Skartie”
Aleksands Čaks (Čadarainis) “Mūžības Skartie”, šī ir viena no tām grāmatām kuru, parasti, Tev liek lasīt vidusskolā, bet viss ko tu izdari ir izlasi kaut kādu saīsinātu versiju no neta, vai sliktākajā gadījumā aizmirsti pat aiziet līdz bibliotēkai.
Aleksands Čaks “Mūžības Skartie” ir poēma, kas ir latviešu tautas mantojums par cilvēkiem, kas krita par šo mazo valsti tai brīdī, kad vārds “Latvija” nebija nekas vairāk, kā ideja zemnieku tautas vidū. Šīs grāmatas vērtību tu spēj saskatīt tikai tad, kad esi to izlasījis un sajutis tās emocijas, ko A. Čaks ir ielicis šajā grāmatā. Neteikšu, ka grāmata ir viegli lasāma, tā nebūt nav, it īpaši mūsdienu jaunatnei, kas pieradusi, ka viss tiek viņai ar karotīti ielikts mutē.
Lasot šo eposu tevi pārņem cieņa un apbrīna pret latviešu strēlniekiem, par viņu gribasspēku un velmi maksāt visaugstāko cenu, par ideju, par ticību, par brīvu Latviju. Un uzreiz pēc tā nāk tāda, kā nožēla/izmisums. Vai tagad latvietis būtu ar mieru to darīt, vai redzot kāda ir mūsu mīļā Latvija, vai mēs vēl gribētu par viņu cīnīties, vai es būtu ar mieru darīt to, ko mana vecuma jaunieši izdarīja pirms nepilniem 100 gadiem? Atbildi nezinu, un ceru, ka man nenāksies uzzināt.
Vai tad varenie
strādnieku karogi
varētu saulē pār Krieviju brīvo
plīvot
un tu-
vai tu
drīkstētu
staigāt šeit apkārt
varens kā guba,
ja nebūtu
visādiem kolčakiem, vrangeļiem
apgriezta spranda
kā trušiem?
Saki
tu!
Un kas to darīja?
Mēs!
Mēs – latviešu strēlnieki!
Kājas
tev, draņķi,
būtu mums jāskūpsta,
kājas.
Bet – ko tu domā! –
šis te vēl rūks:
“Sarkanbaltsarkanais karogs,
pilsoņu karogs!”
Jefiņš,
ne – čekists.
Saproti,
arī šis –
mūsu dzimtenes
sarkanbaltsarkanais –
debesis elpo
mūsu dēļ.
A. Čaks šādi raksturo strēlnieka atbildi, krievu virsniekam, kas neapmierināts ar to, ka strēlnieki atgriežas Latvijas ne Krievijas karogus izkāruši, bet man liekas, ka to viņi tagad saka mums. Mums viņiem kājas būtu jāskūpsta, bet mēs …
Pagātnes dumpinieks
ORB.lv tiek slēgts!
Tā gan nav nekāda baisā ziņa pati par sevi, bet nu tā, kā senāk tā bija vienīgā vieta kur izpausties un par to neuzzinātu neviens Tev tuvs draugs, tad tomēr žēl.
Lieta ir tāda, ka kad tiko sāku studijas RTU es izmantoju orb.lv lai paustu savu viedokli par Latviju un šeit notiekošo. Es gribēju dibināt latviešu studentu partiju un sazin ko vēl. Un tā kā tagad šis saits tiek slēgts es nolēmu, ka būtu jauki saglabāt šīs satmiņas šeit. Tā nu es prezentāju savu “Pagātnes dumpinieku”:
A(b)psurds!
Sveiki!
Sākšu ar pāris jautājumiem:
Pēc Jūsu domām, kāpēc mūsu tik ļoti mīļajā valstī Latvijā šobrīd ir krīze?
Un kāpēc mēs Latvieši nevēlamies neko darīt lai ko mainītu?
Šos abus jautājumus jau esmu uzdevis iepriekšējos savos blogos, bet tā ar neviens nespēj atbildēt, jo kritizēt jau ir vieglāk, kā darīt kaut ko lietas labā.
Manas atbildes uz šiem jautājumiem būtu:
1) Jo mūsu valdība ir paņēmusi mūs nabadziņus pēcpusē tik dziļi, ka mēs aiz kauna pat atsakamies ieraudzīt šo faktu, kur nu vēl to atzīt. Iespējams, ka šis komentārs ir pārāk pārspīlēts, bet nu dziļos vilcienos tā ir, ka mēs jau esam pie tā pieraduši, tāpēc jau izliekamies, ka tas ir normāli.
2) Jo mēs pat nezinām, kā tieši mūs ņem priekšā. Pa laikam dzirdam no ziņām, kas ir nogājis greizi, kādus nodokļus palielina un cik daudz met iekšā “Parex”.
Bet problēma ir tāda, ka mēs izlasām vai noskatāmies atiecīgo rakstu, vai sižetu. Nokomentējam kādu stūlbu komentu un būtībā pēc 30 min. jau aizmirstam par ko nesen bijām tik ļoti dusmīgi un atkal izliekamies, ka viss ir kārtībā.
Tāpēc, jau kādu laiku esmu nolēmis veidot tādu kā raidījumu, vai ko līdzīgu. Kaut ko tādu, kas normālam latvietim saprotamā valodā (balstoties tīti uz faktiem) paskaidrotu, kur un kā mūsu valdība mūs apsmej. šo raidījumu ievietot Youtube, dr.lv un citās saitēs lai tas būtu brīvi pieejams un izplatāms visiem.
Bet šeit rodas problēma, kāpēc es vispār rakstu šo blogu iekš orb.lv, jo es viens neēsmu cīnītājs + man drīz sāksies sesija, tāpēc es meklēju cilvēkus, kas vēlētos man pievienoties šī raidījuma izveidē. Gan tādus, kam ir savs viedoklis un kas māk to pamatot, gan cilvēkus kas māk veidot video grafikas un salikt kopā filmu, tā lai tas viss kaut cik pieklājīgi izskatītos.
Ja ir kāda velme pievienoties šajā projektā lūdzams sūtīt man PM vai vienkārši iekomentē šo blogu + droši izsakat savas idejas un domas par šo ideju.
Jauniešu Partija!
Ir pienācis kārtējais drūmais laiks Latvijas vēsturē. Vienīgi šoreiz pie tā nav vainojami vācu bajāri vai krievu boļševiki, bet gan mēs paši. Mūsu attieksme pret notiekošo ir gandrīz vai tik pat nejēdzīgā kā tas kas notiek valstī. Ir sajūta, ka mēs jau esam noliekuši galvas zem giljotīnas gaidot kad mūsu varenie atlaidīs virvi un mūsu galvas kritīs.
Bet tā tam nevajadzētu būt it sevišķi mūsu jauniešu vidū. Mēs esam Latvijas nākotne, tāpēc arī jāsāk rīkoties kā tādai.
Latvija ir brīva jau 19. gadus un šo 19. gadu laikā mūsu augstākajos kantoros vēl nekas nav mainījies. Kāpēc tā? Kāpēc vēl ar vien pār mūsu valsti vada tie paši vecie ģīmji, kas pirms gadiem 10? Kāpēc valdībā neienāk jauni, stipri, zinoši un izglītoti personāži?
Viena no atbildēm varētu būt, ka deputāta amats Latvijā ir tā nomelnots, ka neviens cits tajos sūdos negrib līst iekšā, ka tikai tie, kas jau 10 gadus sēž sūdu bedrē spēj izturēt tās smaku.
Otra atbilde varētu būt neticība saviem spēkiem, neticība tam, ka arī viens cilvēks var sākt pamazām izkliedēt šo smirdoņu.
Es personīgi nesaprotu, kā latvieši nesaprot, ka Latvijā nekas nemainīsies, ja neviens netaisās neko mainīt. Tiem ākstiem augstajos krēslos tak ir labi, ne jau nu viņi sāks pēkšņi par visiem JUMS rūpēties. Jums tas jādara pašiem!
Tā kā neēsmu nekāds dižais literāts un bieži rakstot noeju no tēmas nebrauciet man virsū ja dažu brīd šajā tekstā, kas neiet kopā.
Bet lai nu kā, man jau diezgan pasen radās ideja veidot ko līdzīgu “Jauniešu Partijai” nu vismaz tādu kā apvienību, kurā Latviešu jaunieši varētu organizēti analizēt Latvijā notiekošo un attiecīgi rīkoties. Mēs nedrīkstam palikt ēnā. Mums ir jāparāda valstij, ka mums ir ko teikt un ka mūsos ir vērts klausīties. Un kaut arī Saeima mūs visdrīzāk nasaklausīs, jo nevēlēsies to darīt, mūsu galvenais mērķis būtu lai mūs sadzird Latvija, mūsu tautieši latvieši.
Un ja godīgi tā kā viens nav karotājs es vēlētos dzirdēt Jūsu komentārus, ieteikumus un pat kritiku, jo uzlabot tikai kaut ko var zinot kas tam vainas.
Jauniešu Partija! (2)
Studenti, jaunieši un galveno kārt latvieši.
Vai Jūs maz paši apzīnāties ko pie velna Jūs gribat?
Vai Jūs gribat Latvijas sabrukumu un bankrotu šī gada decembrī vai arī vēlaties ko darīt lietas labā?
Protams apzinos ka mēs nabaga mirstīgie neko nespējam izdarīt lai aizkavētu šo mūsu briesmīgo likteni, bet tomēr…
Kā iespējams daži no Jums jau zini šis ir mans otrais blogs par šo tēmu un cik es sapratu pēc atsauksmēm no pirmā, mēs jau esam padevušies. Tagad rodas tāda sajūtā kā filmā Armagedons kad komēta nāk tieši virsū mūsu zemei un vis ko mēs spējam izdarīt ir skatīties tai virsū un cerēt, ka notiks brīnums, bet atšķirībā no filmas mūsu, Latvijas situācijā, neredz nevinu Brūsu Vilisu kas glābs mūs. (Un es ar nesaku, ka tas esmu es).
Savā pirmajā blogā es izteicu domu veidot šo Latvijas Jauniešu Partiju, jeb tādu kā intiliģences pūlciņu kur varētu vienkārši sanākt kāds bariņš studentu un reāli kopā padomāt, ko mēs varam darīt savas valsts labā. Nu ko līdzīgu kā “Jaunlatvieši” 19.gs. vienīgu šoreiz mums ir cits naidnieks, bet mērķi tomēr ir tādi paši.
Man tika pārmests, ka lai es neiesaistoties politikā, ka palikšu tik pat netīrs, kā tie pārējie, kas tur jau bariem salīduši, bet ko tad? Nu pasaktiet Jūs gudrie, ko Jūs gribat, kā tieši TU domā izkūlties no šīs nejēdzības, kas notiek mūsu valstī?
Tad bija kāds kas ieteica iestāties partijā “Visu Latvijai”. Pēc nosaukuma vien es sapratu, ka šī organizācija nav gluži tas ko es meklēju, jo:
1)Es nerunāju par to ka mums nav “Latviska Latvija”, bet par to ka mums ir korumpēta politika un mūsu valsts grimst bedrē kurā iegrimstot to izvilkt tuvākais tik mūsu mazbērni varēs.
2)”Visu Latvijai” sauklis ir “latviskas Latvijas celšana” un savā mērā es cienu viņus par to, bet vienkārši tas nav tas ko vēlos panākt es.
3)Man reāli ar nav nekādas sajēgas ko viņa īsti dara, ne viņi īsti kur sevi reklamē, ne, vismaz manā izpratnē, īsti ko dara.
Bet lai nu kā, nopeļat mani vai pasitat man pa plecu, bet pakomentējat šo blogu ar savām domām, gribās zināt kas tieši Jums sakāms par šo visu!
Dažas atklāsmes sākot dzīvot Rīgā
Beidzot 12. klasi nonācu izvēles priekšā mācīties Rīgā vai Valmierā. Valmierā protams būtu dzīve lētāka un vienmēr silts ēdiens kad atnāktu mājās, bet tomēr vilinājums pēc brīvības un kārtīgas studentu dzīves uzvarēja. Tā nu iestājos RTU DITFos. Savas pirmās divas nedēļas Rīgā nodzīvoju Laimdotass ielas kojās (Teikā). Bet pateicoties Rīgas satiksmei un kaitinošajam istabas biedram nolēmu pārvākties uz Rīgas otru galu Iļģciemu.
Visā visumā ar Rīgu esmu apmierināts it īpašs prieks par savu atrašanos šeit mani pārņem braucot pāri Daugavai, kad skatoties uz jebkuru pusi paveras vienkārši fantastisks skats.
Bet lai cik ļoti es būtu iegrimis pētot sevis atklātās jaunās ainavas, es nevaru nepamanīt apkārtējos cilvēkus, to raksturus, emocijas un uzvedību dažādas dzīves situācijās.
Viss interesantāk cilvēkus ir papētīt sabiedriskajā transportā. Piemēram, kad man no rīta jābrauc uz lekcijām ar 25-o trolejbusu (brauciens līdz meža ielai ~ 20 min.) var redzēt vis dažādākos personu raksturus, gan pusmūža sievietes, kas uzskata, ka katra ir pasaules centrs un tieši viņai pienākas tā mazā rūmīte saspiestajā autobusā kur stāvi Tu. Bet nekas nav trakāks par pensionāriem, lai cik pieklājīgs es būtu, es nespēju viņus nekritizēt. Kad viņi vienreiz sapratīs, ka mēs vairs nedzīvojam PSRS un sen vairs nekas nav tā kā bija (un Paldies Dievam, ka tā). Dažbrīd ir vienkārši neizturama viņu raudāšana par senajiem laikiem un kā tad viss bija labāk.
Bet par vienu lietu es gan biju patīkami pārsteigts (par spīti savai nacionālajai noskaņai), par krievu tautības cilvēkiem vai ļaudīm, kas labprātāk runā krieviski, ne valsts valodā. Pirms devos uz Rīgu biju noskaņots, ka Latvijā visiem jābūt latviešiem un krieviem te nav ko darīt, bet 1. mēnesis Rīgā mani pārliecināja, ka nav nemaz tik slikti. Labi ~ 55% Rīgas iedzīvotāju ir krieviski runājoši, bet izrādās, ka viņi (kā cilvēki) dažbrīd ir pat daudz sakarīgāki kā mēs letiņi (Protams es nerunāju par tā sauktajām “urlām”). Bet vēl arvien labāk izvēlos latviešu kompānijas un vēlētos lai Rīgā atkal sāktu runāt latviski ne kaimiņvalsts valodā.
Runājot par krievu un latviešu valodu vienu dien es biju liecinieks kam tādam kas mani ļoti šokēja, bet ne pārsteidza.
Ejot mājās no veikala es redzēju kā kāds 5-6. gadus jauns zēns rotaļājās savā pagalmā. Tad viņam garām gāja sieviete ar 2 saviem dēliem. Viens no viņiem teica “Privet možu paigratsa s tebe” (Man nav krievu burti tāpēc ceņšos iztikt ar arābu). Mazais neatbildēja. Tad viņš prasīja “Ti ruskij iļi latiš?”. Mazais neatbildēja tik noskatījās uz sev 3 pretīm stāvošajiem tēliem. Un tad ierunājās mamma “Bezspakaisa sin, ja znaju etot maļčik, on latiš no on tože haroša znajet ruskij jazik”. Un tad es iedomājos “kur pie velna es atrodos?”. Vai patiešām tagad pat Latviešu bērnam 6 gadu vecumā ir jāzin krievu valoda, bet krievam latviešu NĒ? Ko Pie Velna TAS Nozīmē?
Visu atlikušo dienu es biju tik sagruzīts, ka atkal pat sāku domāt visas tās nacionālas domas “Ja Tev te nepatīk tinies prom no šejienes” u.t.t.
Bet lai nu kā, pabeigšu visu uz labas nots, ka neraugoties uz Rīgas + un – man tomēr patīk viņa it īpaši Vecrīga piektdienu un sestdienu vakaros 🙂
Kritika
Pēc www.tezaurs.lv skaidrojošās vārdnīcas vārds “kritika” nozīmē: “Salīdzinoša analīze, vērtējums (izceļot pozitīvo un norādot uz trūkumiem).” Tātad pēc definīcijas kritika ir viena ļoti laba lieta. Tavs darbs tiek izanalizēts pasakot, kas tajā ir labs un norādot uz trūkumiem kurus Tu varētu izlabot.
Tad kāpēc tik bieži ir dzirdams teikums “Beidz mani vienreiz kritizēt!”
Tas tāpēc, ka kritizējot cilvēks ir aizmirsis daļu kurā viņam ir jāizceļ pozitīvais. Bet kāpēc, kas tāds ir noticis?
Vainot kaut ko konkrētu būtu nepareizi, jo tā jāuzņemas, gan vecākiem, gan skolai, gan visai pārējai sabiedrībai. Kad bērns ir tiko piedzimis viņš it tīrs, neaptraipīts ar pasaules “mēsliem”. Viņu neinteresē politika, reliģija viņš nav ne gots, ne rasists, ne nacionālists. Viņu neinteresē citus pazemot, nomelnot, aizskart vai pat mīlēt. Viņš vienkārši ir.
Bet laikam ejot šis bērns saskaries ar vairākiem šķēršļiem, lietām, kas izvedos viņa raksturu.
Un runājot tieši par kritiku, ar to viņš saskaries visai bieži. Tādas frāzes kā “Nedari to! Dari tā! Beidz īdēt! Kas tas tāds?” un daudzas citas bērnu padarīs kritisku pret pārējo pasauli, jo tas bieži ir viss ko viņš dzird, viss ko viņš zin.
Bērnam ir jādod brīvība (Protams es ar to nedomāju, ka līdz ko viņš iemācas staigāt tā uz reiz nabadziņš jāmet uz ielas ārā). Dažbrīd pat jaļauj viņam pielaist kļūdas. Ticiet man viņš daudz vairāk iemācīsies pielaižot kļūdu savā dzīvē, nekā ja Jūs jau 10 reizi viņam bļausiet, ka tā nedrīkst, bet tā jau ir cita tēma.
Ā pareizi, bērnība. No kritikas nezibēgt arī izejot ārpus mājām. Vai esat pamanijuši, ka mūsdienās bērni ir kļuvuši mazliet nepieklājīgāki, rupjāki un vispār tādi riebīgi? Atceros, ka kaut kad nesen man “virsū uzbrauca” 6 gadīgs čalīts. Es viņu laipni pasūtiju un tad pēkšņi viņš nāk atpakaļ un sāk man ar akmeņiem mest. 6 gadīgs čalīts. Vāks!
Un ja viņš tāds spēj būt pret 15 gadus vecāku cilvēku, kāds viņš ir pret vienaudžiem? Un šādi tipiņi iedzen citos gudrākos, attapīgākos, intiliģentākos bērnos kompleksus un paškritiku.
Sākot pamatskolu bērna iztēle un kreatīvisms tiek vispār sadragāts pīšļos (kaut tas vairāk ir atkarīgs no pasniegšanas veida). Piemēram varu sākt ar to pašu nolietoto piemēru, ka sākumskolā bērnam iedod neapmierinošu atzīmi par to, ka viņš zirdziņu izkrāsoja oranžu vai krāsojot piekrāsoja viņam vēl 2 kājas. Tās visas ir iztēles pazīmes un ja bērns tiek sodīts apr to, tad viņam tiek atņemts pats dārgākais, spēja iztēloties un patstāvīgi domāt, jo viņ par to tiek sodīts.
Skolas stāsta, ka viņas paplašina skolēnu redzes lauku un iepazīstina ar jaunām lietām kā matemātika, fizika u.t.t. bet ja tas tiek pasniegts tādā veidā, ka bērns visu laiku tiek sodīts par to, ka viņam nepielec, kāpēc 99-9 nav 9. tad es personīgi uzskatu, ka tā ir skolotāju vaina ne skolēna. Ir jāmaina skolu vērtēšanas sistēma tā lai nevis skolēnu sodīt par to, ka viņš nezin, bet lai atalgotu par to, ka viņš zin.
Šeit ir The Escapist mājas lapas Extra Credits šova sērija par to kā uzlabot mācību procesu skolās
http://www.escapistmagazine.com/videos/view/extra-credits/3167-Gamifying-Education
Un viņiem ir taisnība, ja skolēns tiks atalgots par savām zināšanām viņam būs daudz lielāka, tā sauktā, iedvesma kaut ko pašam patstāvīgi mācīties, bet ja viss ko darīsim ir sodīsim viņus. Tad vis ko darīs viņi ir sodīs mūs vēlāk, kritizējot Jūs par to cik, rupji sakot, “sūdīgi” vecāki Jūs viņiem bijāt.
Un šeit ir viens ļoti labs kāda ASV jaunieša klips par viņa domām par kritiku:
Īsumā secinājums ir tāds:
Cieniet savus bērnus, māciet viņiem analizēt dzīvi, ne kritizēt to. Iemāciet viņiem kritikas īsto jēgu nevis kritizējiet viņus uz katra soļa. Un varbūt, kādu dien, vārds “kritika” vairs netiks uzskatīts par uzbrukum, bet tiks cienīts par to, kas viņš ir.
16 Stundas
Laiks!
Laiks iespējams ir lieta ko mēs savā dzīvē novērtējam vismazāk.
Kad mums viņš ir, mēs viņu izmetam. Kad nav, mēs raudam pēc viņa. <—- Teikums raksturo teju vai visu manu dzīvi.
Brīžos kad man tika dot brīvība darīt ko vēlos. Es izvēlējos to pavadīt sēžot pie melnās kastes, kas pašlaik atrodas manā priekšā.
Par laimi man bija iespēja apmeklēt Kārļa Apkalna lekciju kursu 2 dienu garumā “POZĪCIJA Definīcija, Izklāsts, Aizstāvēšana”.
Pašas lekcijas bija tendētas uz to kā mums pasniegt sevi un savas prezentācijas pēc iespējas pārliecinošāk un prasmīgāk jebkurai auditorijai. Par to kā aizstāvēt savu viedokli un neiekrist citu viedokļu slazdos.
Šajās 2 dienās ar Kārli pavadijām kopā 16 stundas. Un roku uz sirds liekot varu teikt, šīs bija 16 lietderīgākās stundas, kuras esmu pavadījis RTU telpās. Paldies Tev Kārli par to! Tu man iemāciji ne tikai to, kā pārliecinoši prezentēt sevi un savu projektu, bet Tu arī atmodināji mani. Tu atmodināji mani no šī bezjēdzīgā (datoratkarības) miega kurā biju iekritis.
Es mainīšos, man ir jāmainās!
Un šis mazais interneta stūrītis kalpos tam kā pierādijums.
Noteikums ir šāds: Ja 3 dienu laikā šeit neuzrodas kāds jauns raksts. Es atļauju jebkuram internetu resursu lietotājam kontaktēties ar mani un nolamāt vai jeb kā savādāk pateikt cik liels nīkulis un nejēga esmu.
Mani var atrast:
draugiem.lv http://www.draugiem.lv/ainars.berzinsh
Skype: DJAiniss
Twitter: Ainars.Berzinsh
Gmail: Ainars.Berzinsh@gmail.com
Facebook: http://www.facebook.com/ainarsb
Nobeigumā vēl uzrakstīšu pāris lietiņas, kas manī atstāja patiešām lielu iespaidu no šī 16h semināra
“Dzīve nav mūžīga. Tādēļ padomā ko un kāpēc dari”
Kritikas pasaulē jau tā ir pa daudz. Tādēļ mēģini izteikt visu labo un ja nepieciešams norādi uz kļūdām nekritizējot cilvēku vai tā darbu.
“Radi emocijas!”
Ja Tavs sakāmais neinteresē Tev pašam. Netraucē ar to citus.
“Izstāsti ko stāsti. Izstāsti to. Izstāsti ko stāstiji.”
LIFE is to short, to waste it on losers, but whats is more important “Don’t be a loser YOURSELF”
Un pats galvenais Paldies – Eiropas Sociālajam Fondam, Eiropas Savienībai, Sabiedrības Integrācijas Fondam un RTU Studentu Parlamentam par šo doto iespēju!
Ainārs Bērziņš 