Archive

Author Archive

“Pazudis tulkojumā” [13.07]

2018 gads, 13 jūlijs.

Pieceļos ap 10:30 un uzreiz sapratu, ka vakardienas KFC manam kuņģim baigi pie sirds nav nācis un šo situāciju nebūt neuzlaboja fakts, ka šai hostelī bij tradicionālā ķīniešu tualete. Tā jau nav pierasts tupus tās lietas darīt, kur nu vēl kad ānuss deg. Ticis galā ar sevi izgāju uz mazu brītiņu balkonā izbaudīt skatu, tad ātri sataisījos un devos prom.

Izgājis ārā nolēmu, ka mēģināšu atrast kādu pludmali šeit tuvumā, tomēr atrados relatīvi tuvu ūdeņiem un bija sajūta, ka kaut kur te pat tuvumā jābūt kādai pludmalei. Kā vienmēr par savu uzticamo pavadoni izvēlējos frāzi: “Tad jau jādur taisni”, nevis reāli iepriekš jau izpētīju kur te kāda pludmale ir. Tā nu pēc kādām minūtēm 40,tādas taisnas duršanas caur pilsētas centru, nonācu pie savas “pludmales”. Vienīgi šeit izrādās pludmaļu nemaz nav, pēc skata šī ir vairāk tāda ostas pilsēta kuras galā ir šobrīd aizvērts atrakciju parks. Pēc visa iepriekš redzētā šī pilsēta (Džaņdjana) likās visai garlaicīga, kaut satiku savu pirmo Budu un pat atradu katoļu baznīcu. Nu neko, pēc 3h staigāšanas sāku sajusties visai saguris un nolēmu, ka būtu feini vismaz atrast kur palikt tālāk pa nakti, bet līdz ko pirmā viesnīca atteicās mani pieņemt pie sevis, tad izlēmu, ka nav ar ko un sāku plānot kā tad īsti tik līdz Hainaņa salai.

Stacijā uzzināju, ka vilcieni uz turieni nekursē, kas ja godīgi bija jābūt visai pašsaprotami, ņemot vērā, ka starp mani un Hainaņu ir visai paliels ūdens daudzums. Paliek vai nu autobus vai lidmašīna. Līdz turienei maksimāli kādi kilometri 200, tāpēc lidmašīna būtu mazliet pārspīlēta izvēle, bet internetā rakstīts, ka ar autobusu jākratās 6 stundas. Kā var 200 km sešas stundas braukt? Bet nu labi, kas jādara jādara un sāku meklēt kur te pie autobusa biļetēm var tikt. Apmulsis staigāju apkārt tādā kā autobusu parkā. Visapkārt autobusi, bet nekur neredz ne kādu vietu kur biļetes iegādāties, ne kādus sarakstus. Tad ar tulkotāja palīdzību apvaicājos vienai meitenei, viņa ar nezin, bet sirsnīgi vēlas man palīdzēt. Tad viņa mani pasauc un saka, ka tur pat pie stacijas piedāvā braukt biļetes Haikou (pilsēta Hainaņas krastā), es sapratu, ka viņa man atrada vietu kur biļeti uz autobusu dabūtu. Tā mazliet aizdomīgi gan, tur tāda tusnīgāka sieviete vienkārši prasa naudu 130 jēņas [16,5 Eur] un saka, ka viss būs. Tai brīdi es nolēmu: “Zin, te visi tādi draudzīgi, kas būs būs” iedodu viņai naudu, viņa man prasa vēl pasi. Iedevu ID karti, jo ar pasi baigi riskēt negribējās un tantuks pasaka lai uzgaidu un pazūd. Tikmēr viens čalīts tur pat blakus mani uzcienā ar arbūzu, ticis galā ar savu gabalu uzprasīju kur lai izmet mizu, šis paņem manu mizu ar visām sēklām un nomet tur pat pie savas būdas zemē. Bik apstulbu, bet viņš jau zin kā labāk un diži ar pārmetumiem neuzbāzos. Tantuks pēc kādām 25 minūtēm ir atpakaļ un saka, ka braukšu kopā ar četriem citiem čalīšiem, kas tur pat blakus atradās. Šajā brīdī man pieleca, ka šis laikam nebūs gluži mans standarta autobuss. Viņa atdeva manu ID un biļeti priekš prāmja ar kuru šķērsot līci. Tantuks teica lai sekojot viņai un tā mēs piecratā aizejam līdz vietiņai tuvāk ceļam un atkal kaut ko gaidām. Paiet minūtes 15 un man baigi sagribējās kaut ko iegrauzt, tur pat blakus nopirku čipsus, ūdeni, citus sīkumus. Visu ātri apriju un savai tantiņai uzprasīju kur lai šitos atkritumus izmet, šī ar daudz nedomājot paņem manu atkritumu maisu un aizmet bik tālāk tur pat uz ielas.
Vel pēc minūtēm 15 ierodas ar mūsu transports, taksis ar  četrām vietām un mēs esam pieci. Šoferis pilnīgi neko un saka lai visi bīdās vien iekšā. Tā nu tagad, es sēžu taksī, kopā ar 4 ķīniešu čalīšiem un mēs braucam un ej viņ sazin kurieni. Uzprasīju cik ilgi līdz Haiko uz ko dabūju atbildi: “Piecas stundas”.

Pēc divām stundām taksī esam Haianzhen, šoferis mums liek kāpt ārā un tad man pieleca, ka ar piecām stundām viņi domāja, ka tik ilgi prasīs tikt līdz Haikou, nevis, ka mums picas stundas tagad būs taksī jāsēž. Laimīgs nopūtos un ar saviem kolēģiem devāmies uz prāmju staciju.
Tā nu ar saviem jaunajiem četriem biedriem sēžam ostā un gaidām kuģīti. Kad prasu neviens man īsti nespēj atbildēt pēc ilga laika tas prāmis te īsti pienāks, vienu brīdi pat sāku mazliet uzvilkties, jo sēžu te jau kādas minūtes 40 un tiešām nevienam nav ne jausmas cikos kas te pienāk un atiet. Tā nu sēžu un vienu brīdi saskatos ar šausmīgi puiciska paskata meiteni, viņa pasmaida es atsmaidīju, bet momentā nodomāju: “A varbūt īstas arī ir čalis”. Tāpēc uzreiz novērsos un izlikos, ka man telefonā kaut kas interesants notiek. Pēc vēl 10 minūtēm es kolēģiem pārprasīju, vai tiešām neviens nezin kad būs prāmis, visi paraustīja plecus un es nolēmu, ka jāiepērk kas ēdams vietējā virtuvē. Tur pa 10 jēņām [1,1 Eur] tev iedod kaut ko ēst. Pavāre prasīja ko no visa vēlos un es teicu lai liek visu un viņa ar sakrāmēja no visa kaut ko. Tad laimīgs sāku ēst un viens no maniem kolēģiem pienāk un saka lai ēdu ātrāk, drīz kuģis būs klāt. Nu labi sāku rīt, kad pie manis pienāk tā meiča (?) un saka “Don’t eat, not healthy” [Neēd, nav veselīgi]. Es tāds šausmīgi izbrīnīts “Why not?” [Kāpēc ne?]. Viņa neko neatbildēja. Tad nu es izmetu to kas bija palicis un mēs sākām runāties. Un pat dzirdējis viņas (?) balsi es īsti nesapratu, es runāju ar zēnu vai meiteni, kas cenšas būt nenormāli puiciska. Viņa (?) minēja, ka vēlas patrenēties angļu valodu un vai es neesmu ar mieru viņai (?) sastādīt kompāniju uz kuģa un vienkārši pabazarēt. Kas ta man, būs jautrāk.
Uz kuģa mēs atradām vietiņu kur piesēst un sākām bazarēt. Viņa (?) pastāstīja, ka tikko bija aizbraukusi pakaļ pasei, jo vēlas tik prom no Ķīnas un atrast darbu Singapūrā. Tad viņa kaut ko ieminējās par savu draudzeni un es totāli apstulbu: “Tātad čalis”. Sāku neuzkrītoši pētīt un meklēt ādamābolu, bet ej un sazin cik viņi ir uzkrītoši, jo savu mūžu neko tādu nebija bijusi vajadzība meklēt. Bet viņa (?) ir labs sarunas biedrs un kaut angliski runā visai saraustīti kopējo ideju saprast var. Runājām par viņu, maniem tālākiem plāniem un izlēmām, ka pagaidām tālāk dosimies kopā. Viņa (?) pazīst pilsētu un vari ierādīt man kādu foršu hoteli, jo līdz šim brīdim es vēl ar vien neko rezervējis neesmu.

Pēc 2 stundu gara brauciena mēs esam nonākuši Haikou, mēs izkāpjam no kuģīša un uzzināju, ka viņu (?) sauc Dorno, kas galīgi man nepalīdzēja izprast viņas (?) dzimumu. Dorno saka, ka lai tiktu uz pilsētu ir jādodas ar autobusu, bet pēc divām pieturām Dorno saka, ka viņai (?) nepatīk autobusi un kāpjam ārā, tā pat nesot tālu līdz pilsētai, ko tur daudz, kāpjam ārā.
Izkāpuši ārā Dorno mazliet apjūk. Šitā neesot īstā vieta. Izrādās mūsu kuģītis mūs atveda uz citu ostu ne to kuru Dorno bija cerējusi (?) un līdz pilsētai esot kādi kilometri 15. Neko ejam ar kājām. Tad Dorno nostopēja vienu taksi, bet tad viņa (?) ar taksistu sāka nenormāli lamāties un viņš aizbrauca, ko pēc tam Dorno paskaidroja, ka šis pa daudz prasot un lai ejot divas mājas tālāk. Jāpiebilst, ka šajā brīdi par spīti visam esmu devītajās debesīs par visu notiekošo. Tad pēc kādiem metriem 600 Dorno nostopē skūteri un saka: “Šitie lēti, aizvedīs”. Es ar lielām acīm nevaru iedomāties kā viņš mūs trīs kaut kur aizvedīs, bet domāts darīts.

Šoferis saka “Okay” un braucam. Pēc piecām minūtēm viņš gan apvaicājas cik smags es esot. Nācās atzīt savus 78 kg, pluss soma, kopā ap kādiem 90 kg un to varēja arī just, jo nabaga skūterīts tādus svarus kādu laiku laikam nebija piedzīvojis.
Pa ceļam uz pilsētu bija pludmale “Holiday Beach” un Dorno šoferītim teica, ka šeit mēs izkāpsim. Viņa (?) gribot pastaigāt pa pludmali. Pludmalē skats bija visai pasakains, ūdens silts, vienkārši burvīgs vakars. Pastaigājām gar krastu, parunājām par dzīvi. Pēc kāda laiciņa devāmies atpakaļ un Dorno teica, ka ņems taksi. Tikām pie takša un jau pēc 3-4 minūtēm ceļā viņa (?) sāk uz šoferi lamāties man neko nesakot. Izvilku savu tulkotāju un tas tik man iztulkoja, kaut ko par to,  ka šoferis esot tik vecs, ka vairs nesajēdzot ko dara un, ka laikam viņš ir izvēlējies ne gluži to optimālāko maršrutu līdz mūsu galamērķim.
Pēc 30 minūtēm apstājamies un Dorno man iesaka hoteli, kas te pat pie viņas mājas. Godīgi sakot viņš izskatās visai šerps tāpēc biju mazliet noraizējies par cenu, bet kad uzzināju, ka maksās 192 jēņas [25 eur] nolēmu, ka varu tak vienu nakti sevi palutināt. Tad pie mums atnāca arī Dorno draudzene Vivi. Kopīgi viņas nokārto visu ar hoteļa administrāciju un dodamies uz manu istabu, kas noteikti ir 25 eiro vērta. Liela ērta gulta, nenormāli foršs motīvs, televizors un griestos iekārts šūpuļkrēsls.

Pēc tam mēs kopīgi izlēmām aiziet uz vienu vietējo bāru, kas piederot Dorno draugam. Pirms kura iegājām vienā ēstuvē, kurā tev tiek iedots tāds liels šķīvis un pateikts: “Liec iekšā visu ko vien vēlies no saldētavas un es Tev uztaisīšu ēdienu”. Daudz nedomāju, sametu iekšā pa vienam no visiem gaļas gabaliem un visādas citādas dīvainas lietas ko ieraudzīju atdevu savu šķīvi pavāram un Dorno saka “Ejam uz bāru, kad būs gatavs viņš mums atnesīs uz turieni”. Es tā nošokējos, jo bāris ir pavisam citā ēkā, bet nu labi paņēmām pāris aliņus un kopīgi pabazarējām. Tad mums atnesa ēdamo un kā izrādās ar pagatavošanu viņš domāja: “Es uzliešu ‘virsū ūdeni visam ko Tu sameti šķīvī un uzlikšu vārīties”, tā nu es tiku pie mistiskākās, barojošākās zupas savā mūžā.
Pēc kādām stundām 2, kad bija ap 1:30 kopīgi devāmies pa savām naktsmītnēm un gulēt.

Advertisements
Categories: Ceļojumi

“Pazudis tulkojumā” [11.07-12.07]

2018 gads, 11 jūlijs.

Pieceļos mazliet neizgulējies, bet nu ko tur daudz. Paskatos ārā pa logu un no skata man būtībā atkārās žoklis. Visapkārt pilsētai ir tādi interesanti uzkalniņi, pilnīgi apauguši un uz katra tāda tradicionāla ķīniešu svētvieta (vismaz es tā pieņemu).

Lēnām sataisos, uzēdu savas nūdeles, čipsus un nenormāli asos žāvētās gaļas gabaliņus un nolēmu, ka diži ilgi šeit neuzturēšos un, ka jādodas vien tālāk. Vienīgā problēma: “Kā tikt atpakaļ uz vilcienu?” Tā, ka līdz šejienei biju ticis ar autobusu loģiski nolēmu doties uz tuvāko autoostu un tad jau no turienes gan kāds autobuss ar dosies uz vilcienu staciju.
Google maps uzrāda, ka tuvākā stacija ir 1,2km attālumā un, ka ārā ir sasodīti +37 grādi.
Kad izgāju ārā no viesnīcas man tā vien gribējās aiziet līdz tiem kalniņiem, bet nenormālā suta lika piekāpties saprātam un pa taisno doties uz autoostu. Pēc 30 minūtēm lēnā gaitā biju tur un tā kārtīgi pirmo reiz es saskāros ar problēmu, ka Ķīnā neviens nerunā angliski. Problēma ir tāda, ka kamēr biju Guandžo, kas Latvijas mērogā būtu kā Liepāja vai Jelgava es šobrīd biju Yunfu, kas salīdzinoši Latvijas mērogā būtu kā Bērzaune vai kāds cits mazs ciemats un šeit tiešām pilnīgi neviens nesaproti angliski.
Mēģināju sazināties ar vairākiem cilvēkiem stacijā, ar biļešu pārdevējiem un kaut kādu iemeslu dēļ, pat neviens īsti nesaprata ko mans tulkotājs viņiem raksta. Meitenes kases otrā pusē tik smaida un dod man zīmi lai uzgaidu. Read more…

Categories: Ceļojumi

“Pazudis tulkojumā” [09.07-10.07]

2018 gads, 9 jūlijs.

Pieceļos ap 12 ar vieglu paģiru galvā. Lēnām izeju cauri dušai, sakārtoju mazliet savas mantas un sataisos tā lai es izskatītos puslīdz sakarīgi. Aizgāju līdz kopīgajai istabai kur Lju jau ņēmās ar savu darbu un dīvānā sēdējā viens čalītis kurš bija vienmēr šausmīgā sajūsmā par mani, bet nemācēja ne vārda angliski. Šodien es īsti neko nebiju ieplānojis un biju pat mazliet saguris no pirmajām divām dienām, tāpēc dienas pirmo stundu vienkārši pavadīju skatoties Ķīniešu filmas un žestikulējot ar savu jauno paziņu.
Pēc kāda laiciņa Lju pienāca un paziņoja, ka ap 15 hostelī ieradīsies valdības pārstāvji un būtu labāk ja es tai brīdī neatrastos hostelī. Neko vairāk viņa arī nevarēja paskaidrot. Sākumā man uzmetās tāda viegla panika, jo es nesaprotu vai viņi te manis dēļ nāk ciemos vai kā?
Šobrīd istabā atrodas jau kādi 5-6 jaunieši, visi apmēram 21-24 gadu vecumā no kuriem 3 pilnībā nesaprot angļu valodu un 2 kuri puslīdz labi māk runāt. Visi kaut ko sparīgi runājas, kamēr es tā sēdēju un lēnām domāju: “Nez kāda ir iespēja, ka mani drīzumā deportēs no šejienes?”

20180710_144654

Read more…

Categories: Ceļojumi, Uncategorized

“Pazudis tulkojumā” [06.07-08.07]

2018 gads, februāris.
Man paliek 28 un pirmo reizi savā mūžā es sajutos vecs. Ne tik ļoti cipara dēļ, bet vairāk tāpēc, ka savos 28 gados esmu panācis tik maz no visa par ko sapņoju. Un pirmo reiz mūžā mani sāka pārmākt bažas, ka man nepietiks laika izdarīt visu ko esmu vēlējies. Tai pat laikā es biju visai dīvainā vietā savā galvā attiecībā pret vienu daiļā dzimuma pārstāvi un mans darbs bija visai morāli nomokošs. ‘
Šo periodu šobrīd es atceros kā savu “Pus pusmūža krīzi”.
Tā nu kādu dienu, kamēr vārījos pats savā mazajā elles katlā, uz Facebook man atnāca “glābēj zvans”, Aivarēns atgriezies no kārtējās pasaules malas Latvijā un vēlas pabazarēt. Kaut ir trešdiena, šis ir viens cilvēks kuram es neatteikšu lai vai kas. Es gan vairs neatcerēšos ko mēs runājām “Francūzī” 2 naktī būdami visai manāmā palī, bet mūsu starpā tās pārsvarā gāja tā:

Aivars: Es biju [Valsts nosaukums] un tur ir ko redzēt.
Ainārs: Bāc, kā es Tevi “ienīstu” es gribētu aizbraukt uz [Valsts nosaukums]
Aivars: Tad brauc. Kas Tevi tur? (Pārfrāzēts)
Ainārs: …
Aivars: Atrodi vietu kur vēlies braukt, atrodi biļetes, nopērc un Tev vairs nebūs izvēles. (Pārfrāzēts)
Ainārs: …

[Es neatceros kā beidzās vakars, bet man ir sajūta, ka man vajadzētu atvainoties “Fraņču” īpašniekam par tualeti.]

Nākamajā dienā es paskatījos savā bankas kontā, savos kriptovalūtas krājumos un pieņēmu lēmu, ka nav ko te ākstīties. Man šobrīd ir pietiekami līdzekļi lai kaut kur aizceļotu, lai beidzot savā dzīvē kaut ko arī viņā redzētu. Un es nopirku biļetes uz Ķīnu 6-24 augusts.
Kāpēc Ķīna? Tam ir visai viegls ekonomisks pamatojums, es gribēju redzēt pilnīgi ko citu, citu kultūru, ēkas, vidi u.t.t. un es gribēju to darīt pēc iespējas lētāk. Kā rezultātā tobrīd man nāca prātā tikai divas vietas Indija vai Ķīna, bet Indija kaut kā mani baigi nepievilka, tāpēc tika ar nolemts par labu Ķīnai.

2018 gads, 6 jūlijs.
Man liekas man vienkārši nepielec. Es šobrīd braucu ar autobusu lai kāptu lidmašīnā, lai lidotu uz Ķīnu.
Man līdzi ir mugursoma kurā ir 4 apenes, 6 zeķu pāri, 3 T-krekli, 2 šorti, 2 bateriju lādētāji 20000+10000 mAh, skrienamās krosenes, K. Vonenguta “Timequake”, ~3100 RMB (~400 eur)[smuki saliktas aploksnēs pa 800 RMB],zāles priekš kuņģa, lietus jaka un šis blociņš. Mans šī brīža plāns ir tik līdz Ķīnai (Guandžou) un atrast hosteli kurā pavadīšu pirmās 3 naktis, tālāk… ko tālāk domāšu kad būšu ticis tik tālu.
Pēdējās 20 dienas visi kuriem es esmu stāstījis savus plānus kā pirmo jautājumu uzdod :”Vai Tev nav bail?” un es nekad nezināju ko atbildēt “Vai man būtu jābaidās?”, jo iekšēji man nekad nebija tā īsti bail, es pat nebiju īsti uztraucies. Es zināju uz kurieni es dodos un es devos ar 100%, ka ar mani viss būs kārtībā par spīti tam, ka man nebija ne mazākas idejas kur īstenībā es dodos. Read more…

Mēs Pret Pasauli (ZenPencils)

Categories: Tulkojumi, ZenPencils

Zaudētā dzīve

Subreddit r/AskReddit
Thread: Have you ever felt a deep personal connection to a person you met in a dream only to wake up feeling terrible because you realize they never existed?

User: temptotosssoon

Links uz orģinālo komentāru

Vienreiz lietojamais konts, jo stāsts ir ļoti personīgs.

Savā pēdējā semestrī kādā konkrētā koledžā man uzbruka futbola spēlētājs par to ka es staigāju vietā kur viņš gribēja braukt ar mašīnu (piezīme, viņš svēra ap 147 kg kamēr es 55kg).
Kamēr biju bezsamaņā uz zemes es piedzīvoju savu otro dzīvi.

Es satiku brīnišķīgu lēdij, viņa lika manai sirdij sisties straujāk, sejai kļūt sārtai. Es par viņu cīnijos vairākus mēnešus un beigās izcīniju viņu pār citiem pielūdzējiem.
Pēc diviem gadiem mēs aprecējāmies un gandrīz momentā mums piedzima meita.

Man bija lielisks darbs kā dēļ manai sievai nevajadzēja strādāt ārpus mājas, kad mūsu meitai bija divi, mums (man un sievai) piedzima dēls. Mans dēls bija mans dzīves prieks un laime.
Katru rītu pirms darba es iegāju savu bērnu istabā un noskūpstiju viņus abus pirms devos prom.

Vienu dien kamēr sēdēju savā dīvānā es ievēroj, ka lampas perspektīva bija mazliet garām, tāda kā invertēta. Viņa vēl ar vien bija 3D, bet … bet kaut kas vienkārši nebija kā vajag.
(Tā bija četrstūra lampa uz 4 kājām un ar zelta maliņu augšā). Es biju kā apburts, kā nohipnotizēts, es vienkārši nespēju novērsties.
Es pavadiju visu nakti skatoties uz lampu un nākamajā rītā negāju uz darbu, kaut kas vienkārši nebija kārtībā ar to lampu.

Es pārtraucu ēst, vienīgais kad es pametu dīvānu bija kad man vajadzēja iet u toleti, drīz es arī pārtraucu to, jo es ne ēdu ne dzēru. Es blenzu uz to nolādēto lampu 3 dienas pēc kārtas
līdz mana sieva krita izmisumā, viņa mēģināja aicināt ciemos cilvēkus kas spētu mani pierunāt beigt, bet mana apziņa par apkārt notiekošo sāka lēnām izzust. Aiz izmisuma mana sieva paņēma bērnus un aizveda tos pie savas mātes pirms pār mani nāca atklātība … šī lampa nav īsta … šī māja nav īsta, mana sieva un bērni… nekas no tā visa nav īsts.. mani pēdējie sasodīti 10 dzīves gadi nav īsti.

Lampa sāka augt platāka un dziļāka, tai vel joprojām bija invertētas dimensijas, tā apņēma visu manu perspektīvu un viss ko es varēju redzēt bija sarkans, Es dzirdēju balsis, kliedzienus, visādas dīvainas skaņas un pekšņi parādijās arī sāpes… nolādēts daudzums sāpju… pirmais ko es pateicu “Man trūkst zoba” un es atvēru acis.
Es gulēju uz trotuāra un man visapkārt bija cilvēki kurus nepazinu, daudzi izskatijās nobijušies, es biju apjucis.

Kad policists mani piecēla, aizvilka līdz policista auto un ar seju pa priekšu ielika mani aizmugurējā sēdeklī es vēl ar vien biju apjucis.
Viņš mani aizveda uz slimnīcu (liekas viņš nevēlējās ggaidīt līdz atbrauks ātrā palīdzība).

Nākamos 3 gadus es piedzīvoju neiedomājamu depresiju, es sēroju par savu zudušo sievu un bērniem un apziņu ka viņi nekad nav eksistējuši. Es biju nobijies par domu, ka iespējams esmu nojūdzies, es raudāju katru ar cerību viņus ieraudzīt savos sapņos. Viņi nekad neparādijās, bet dažreiz…, bet dažreiz es redzu savu dēlu, parasti tieši uz robežas savai perifēriskajai redzei, šobrīd viņam būtu jābūt 5 gadiem un es nekad nedzirdēšu kā viņš runā ar mani.

Tu Vari meitene (ZenPencils)

%d bloggers like this: