Archive
RoadTrip 2021 [19.06]
3:48
Es pamostos no skaļām putnu dziesmām un visai traka karstuma. Ārā ir + 27 grādi un, kaut kāda velna dēļ, es esmu jau augšā. Varbūt tas vienkārši ir tas patīkamais uztraukums, kad tu zini, ka nākamajā dienā tevi sagaida kaut kas vienreizējs. Es mēģinu vēl pavāļāties pa gultu, jo ko pie velna es 3:50 te darīšu, bet nekāda labuma, prāts jau ir pilnībā augšā. Sākuma mazliet paskatos YouTube, bet ātru saprotu ka ko tur daudz un sāku taisīties prom.
(https://photos.app.goo.gl/qFsQHvdELVDUSCSE8 – Video ar mana rīta skaņām)
4:33
Esmu mašīnā, iemetu Waze galamērķi Ennenda un dodos ceļā. No sākuma likās mazliet absurdi. Esmu svešā valstī, ārā ir nakts, es braucu pa nezināmiem ceļiem, jebkas var notikt, bet ātri rodas tieši pretējas sajūtas. Rodas sajūtas par brīvību un “Kāda velna pēc es tā nedaru visu laiku?”.
Nākamās 3h būtībā tiek pavadītas vai nu pa mazākiem Vācijas ceļu līkločiem vai braucot jau atkal uz 160 pa maģistrālēm.
~7:20
Kaut kur tālu pie horizonta es ieraugu pirmās kalnu virsotnes. Viņas ir tālu, pat knapi saskatāmas, bet viņas ir tur un pēkšņi rodas tāda maza svētlaimes sajūta, ka, kaut vēl neesmu tur, es esmu tomēr sasniedzis mērķi šim mazliet dullajam piedzīvojumam, un varbūt man dzīvē vienkārši ir nepareizi mērķi, bet bieži ko tādu nenākas just. Visai lielā ekstāzē ņemos uzreiz tos pašus fotografēt, kaut zinu, ka drīz jau viņi būs te pat blakus, bet tomēr tā pirmā emocija paliek unikāla.
RoadTrip 2021 [16.06]
16.06 8:30
Pieceļos, ieeju dušā, brokastīs uztaisu tēju un nograužu paku sviesta cepumu.
Īsti nav ko tūļāties, savācu visas savas mantas, atstāju 50 zlotus (kā soliju) saimniecei uz virtuves galdiņa un dodos prom. Ejot prom ar satieku saimnieci kas rušīnās pa dārziņu, atvados no sunīšiem un dodos ceļā.
9:45
Šodienas plāns būtībā ir aizbraukt uz Gdaņskas centru, mazliet pastaigāt, tad 14 satikt Veroniku un būtībā atlikušo dienas daļu nobumbot kopā. Iekāpu mašīnā un mazliet pabraucot uz priekšu atklājās, ka nu ir sūdi… “Man nav interneta”. Man līdzi ir divas SIM kartes, viena kuru izmantoju ikdienā un viena kura man vienkārši stāv kā rezerves variants. Mani ikdienas SIM internets beidzās jau iebraucot LT, jo redz ar manu plānu neesot paredzēts izbraukt ārpus Latvijas un otrai kartei es nebiju īsti pārliecināts cik ilgi viņa ārzemēs strādās (kā atklājās 1GB).
Atpakaļ braukt uz iepriekšējo naktsmītni nevēlējos un domāju, ka gan jau kaut kā tikšu līdz centram un tur jau gan kāds Free WiFi atradīsies. Bet pēc 10 min, jau sāku krist mazā panikā, jo ceļš kurš man likās veda uz centru mani vienkārši ieveda dzīvojamo rajonu tupikos. Pēc vel kādu 5-10 min vandīšanās, pa privātmāju pagalmiemiem es beidzot nonācu uz galvenās šosejas un kopš tā brīža bija skaidrs “Esmu glābts” tagad tik jāseko zīmēm “Centrum”.
10:25
Maģiskā veidā esmu nonācis Gdaņksas centrā, atradis stāvlaukumu un kopā ar vietējiem izdomājis kā pie velna samaksāt par stāvlaukumu ar ārzemju mašīnas numuru. Tur pat netālu atradās arī bezmaksas WiFi ar kura palīdzību sazinājos ar Veronika, padalījos ar saviem piedzīvojumiem un sarunājam kur mēs tiekamies. Tai pat laikā ma npar lielu pārsteigumu man atnāca e-pasts no “Future Me”:
“Čau vecīt!
Bāc ku Tu vecs esi palicis 31, 31 gads 😀
Tagad domājot pat grūti iedomāties ko tādu, ceru, ka Krievija nav paspējusi izpostīt visu ko vien var, bet ne par to.
Es gribu Tev pateikt, ka ceru, ka esi laimīgs
Es tomēr esmu centies darīt ko vien varējis lai Tu, jā tieši Tu būtu laimīgs
Ceru, ka Tev vairs nav jāknapinās ar naudu pirmsalgas dienās, ceru, ka esi atradis kādu ar ko būt kopā, kādu kas Tevi pieņēmis par spīti visam tam, kas esi Tu 🙂
Es Tevi mīlu vecīt un ceru, ka Tev nav iemesla ienīst mani
Turpinam cīnīties
Ainārs 25″
Kā laiks skrien, ne?
Read more…RoadTrip 2021 [15.06]
15.06
Pieceļos 5:33 bez modinātāja palīdzības, gan jau dēļ mazliet uzvilktajiem nerviem, bet pārsvarā dēļ mežonīgās rīta saules kas cepina seju. Istabā gaiss ir mazliet piesmacis kā dēļ pirmā doma ir vienkārši tikt pēc iespējas lielāka daudzuma ūdens un pabūt zem aukstas dušas. Kad ar to biju ticis galā sāku krāmēties. Savācu 5 kreklus, 3 šortus, kaudzi apakšbikšu un zeķu, čupiņu T-kreklu, spilvenu un segu (priekš īpaši neparedzētām situācijām), visus dokumentus, elektroniku, higiēnas preces to visu sametu pa 3 somām un devos uz mašīnu.
Pirmās dienas mērķis Gdanska, Polija, 752km aptuveni 9 stundu brauciens.
Read more…“Pazudis tulkojumā” [06.07-08.07]
2018 gads, februāris.
Man paliek 28 un pirmo reizi savā mūžā es sajutos vecs. Ne tik ļoti cipara dēļ, bet vairāk tāpēc, ka savos 28 gados esmu panācis tik maz no visa par ko sapņoju. Un pirmo reiz mūžā mani sāka pārmākt bažas, ka man nepietiks laika izdarīt visu ko esmu vēlējies. Tai pat laikā es biju visai dīvainā vietā savā galvā attiecībā pret vienu daiļā dzimuma pārstāvi un mans darbs bija visai morāli nomokošs. ‘
Šo periodu šobrīd es atceros kā savu “Pus pusmūža krīzi”.
Tā nu kādu dienu, kamēr vārījos pats savā mazajā elles katlā, uz Facebook man atnāca “glābēj zvans”, Aivarēns atgriezies no kārtējās pasaules malas Latvijā un vēlas pabazarēt. Kaut ir trešdiena, šis ir viens cilvēks kuram es neatteikšu lai vai kas. Es gan vairs neatcerēšos ko mēs runājām “Francūzī” 2 naktī būdami visai manāmā palī, bet mūsu starpā tās pārsvarā gāja tā:
Aivars: Es biju [Valsts nosaukums] un tur ir ko redzēt.
Ainārs: Bāc, kā es Tevi “ienīstu” es gribētu aizbraukt uz [Valsts nosaukums]
Aivars: Tad brauc. Kas Tevi tur? (Pārfrāzēts)
Ainārs: …
Aivars: Atrodi vietu kur vēlies braukt, atrodi biļetes, nopērc un Tev vairs nebūs izvēles. (Pārfrāzēts)
Ainārs: …
[Es neatceros kā beidzās vakars, bet man ir sajūta, ka man vajadzētu atvainoties “Fraņču” īpašniekam par tualeti.]
Nākamajā dienā es paskatījos savā bankas kontā, savos kriptovalūtas krājumos un pieņēmu lēmu, ka nav ko te ākstīties. Man šobrīd ir pietiekami līdzekļi lai kaut kur aizceļotu, lai beidzot savā dzīvē kaut ko arī viņā redzētu. Un es nopirku biļetes uz Ķīnu 6-24 augusts.
Kāpēc Ķīna? Tam ir visai viegls ekonomisks pamatojums, es gribēju redzēt pilnīgi ko citu, citu kultūru, ēkas, vidi u.t.t. un es gribēju to darīt pēc iespējas lētāk. Kā rezultātā tobrīd man nāca prātā tikai divas vietas Indija vai Ķīna, bet Indija kaut kā mani baigi nepievilka, tāpēc tika ar nolemts par labu Ķīnai.
2018 gads, 6 jūlijs.
Man liekas man vienkārši nepielec. Es šobrīd braucu ar autobusu lai kāptu lidmašīnā, lai lidotu uz Ķīnu.
Man līdzi ir mugursoma kurā ir 4 apenes, 6 zeķu pāri, 3 T-krekli, 2 šorti, 2 bateriju lādētāji 20000+10000 mAh, skrienamās krosenes, K. Vonenguta “Timequake”, ~3100 RMB (~400 eur)[smuki saliktas aploksnēs pa 800 RMB],zāles priekš kuņģa, lietus jaka un šis blociņš. Mans šī brīža plāns ir tik līdz Ķīnai (Guandžou) un atrast hosteli kurā pavadīšu pirmās 3 naktis, tālāk… ko tālāk domāšu kad būšu ticis tik tālu.
Pēdējās 20 dienas visi kuriem es esmu stāstījis savus plānus kā pirmo jautājumu uzdod :”Vai Tev nav bail?” un es nekad nezināju ko atbildēt “Vai man būtu jābaidās?”, jo iekšēji man nekad nebija tā īsti bail, es pat nebiju īsti uztraucies. Es zināju uz kurieni es dodos un es devos ar 100%, ka ar mani viss būs kārtībā par spīti tam, ka man nebija ne mazākas idejas kur īstenībā es dodos. Read more…
Ainārs Bērziņš 