RoadTrip 2021 [16.06]
16.06 8:30
Pieceļos, ieeju dušā, brokastīs uztaisu tēju un nograužu paku sviesta cepumu.
Īsti nav ko tūļāties, savācu visas savas mantas, atstāju 50 zlotus (kā soliju) saimniecei uz virtuves galdiņa un dodos prom. Ejot prom ar satieku saimnieci kas rušīnās pa dārziņu, atvados no sunīšiem un dodos ceļā.
9:45
Šodienas plāns būtībā ir aizbraukt uz Gdaņskas centru, mazliet pastaigāt, tad 14 satikt Veroniku un būtībā atlikušo dienas daļu nobumbot kopā. Iekāpu mašīnā un mazliet pabraucot uz priekšu atklājās, ka nu ir sūdi… “Man nav interneta”. Man līdzi ir divas SIM kartes, viena kuru izmantoju ikdienā un viena kura man vienkārši stāv kā rezerves variants. Mani ikdienas SIM internets beidzās jau iebraucot LT, jo redz ar manu plānu neesot paredzēts izbraukt ārpus Latvijas un otrai kartei es nebiju īsti pārliecināts cik ilgi viņa ārzemēs strādās (kā atklājās 1GB).
Atpakaļ braukt uz iepriekšējo naktsmītni nevēlējos un domāju, ka gan jau kaut kā tikšu līdz centram un tur jau gan kāds Free WiFi atradīsies. Bet pēc 10 min, jau sāku krist mazā panikā, jo ceļš kurš man likās veda uz centru mani vienkārši ieveda dzīvojamo rajonu tupikos. Pēc vel kādu 5-10 min vandīšanās, pa privātmāju pagalmiemiem es beidzot nonācu uz galvenās šosejas un kopš tā brīža bija skaidrs “Esmu glābts” tagad tik jāseko zīmēm “Centrum”.
10:25
Maģiskā veidā esmu nonācis Gdaņksas centrā, atradis stāvlaukumu un kopā ar vietējiem izdomājis kā pie velna samaksāt par stāvlaukumu ar ārzemju mašīnas numuru. Tur pat netālu atradās arī bezmaksas WiFi ar kura palīdzību sazinājos ar Veronika, padalījos ar saviem piedzīvojumiem un sarunājam kur mēs tiekamies. Tai pat laikā ma npar lielu pārsteigumu man atnāca e-pasts no “Future Me”:
“Čau vecīt!
Bāc ku Tu vecs esi palicis 31, 31 gads 😀
Tagad domājot pat grūti iedomāties ko tādu, ceru, ka Krievija nav paspējusi izpostīt visu ko vien var, bet ne par to.
Es gribu Tev pateikt, ka ceru, ka esi laimīgs
Es tomēr esmu centies darīt ko vien varējis lai Tu, jā tieši Tu būtu laimīgs
Ceru, ka Tev vairs nav jāknapinās ar naudu pirmsalgas dienās, ceru, ka esi atradis kādu ar ko būt kopā, kādu kas Tevi pieņēmis par spīti visam tam, kas esi Tu 🙂
Es Tevi mīlu vecīt un ceru, ka Tev nav iemesla ienīst mani
Turpinam cīnīties
Ainārs 25″
Kā laiks skrien, ne?
Nobirdināju varbūt vienu asariņu un devos iepazīt Gdaņsku.
Ārā +31 grāds, sākumā izdomāju, ka kā vienmēr vienkārši “duršu” taisni līdz atduršos pret kaut ko. Domāts darīts, eju līdz atduros pret “Martwa Wisla” upi. Pa ceļam sadraudzējos ar biti, kas vienkārši no manis negribēja atkāpties kādas minūtes 15, apskatīju veco laiku arhitektūru un vienu bibliotēku kur iemaldījos randomā, bet tā ka mani nemeta ārā izgāju cauri vienam aizvēsturisko grāmatu muzejam.
11:35
Izskrējis pirmo apli, atgriezos pie mašīnas lai papildinātu stāvvietas maksu. Vēlreiz sazinājos ar Veroniku, noskaidroju, ka plāni mazliet mainās. Tiekamies tur pat tik 30 min vēlāk. Nu labi, man ir 2h laika. Atcerējos par 2 pasaules kara muzeju. Domāts darīts, kamēr ir nets, iemetu google maps, saglabāju karti un dodos ceļā. Pēc 40 min esmu klāt.
Muzejs pats par sevi ir visai iespaidīgs un ejot viņam cauri pārņem tāda bezpalīdzīga mazuma sajūta, bet esmu pateicīgs, ka ir šādas vietas, kas atgādina, ka vēsture nav tik rožaina ka šī diena un, ka ko tādu atkārtot pieļaut mēs nedrīkstam.
13:20
Izeju ārā no muzeja un mani pārņem jauna panika. Man nav interneta, līdz mašīnai ir kādas 40-45min un šobrīd ir sarunāts tikties 14:30, kaut kur īsti nezin kur. Tā, ka atpakaļ ceļā man nebija neta, lai nonāktu atpakaļ pie mašīnas es sekoju līdzi savam pulksteņa GPS. Vārdu sakot, mans pulkstenis ieraksta visas manas iešanas kordinātes un veids, kā es vados lai tiktu atpakaļ ir skatos uz savu roku un eju aptuvenā virzienā uz norādīto pastaigas sākuma punktu.
14:10
Atradu savu auto, sazinos ar Veroniku un abi sarunājām, ka kavēsim un tiekamies 14:58 vienā vilcienu stacijā.
14:50
Par laimi, līdz stacijai tieku relatīvi laicīgi.
Šobrīd tik atliek sagaidīt savu kompanjoni. Šai momentā (tev lasītāj) būtu varbūt interesanti zināt kas un no kurienes tāda Veronika uzradās?
Ar Veroniku būtībā iepazinos spēlējot CS:GO savā draugu barā. Viņa vienu dien pievienojās mūsu Discord serverī, mums tīri labi sapasa un kļuvām visai labi paziņas. Bet pirms viņu tulīt satikšu viss ko es par viņu zināju bija: Viņu sauc Veronika, 21 gads, dzīvo Polijā, patīks spēlēt CS un dzīt muļķīgus jokus. Es nezinu kā viņa izskatās un ja nemaldos viņa ar nezinājā kā izskatos es. Tāpēc šīs 10-15 min gaidot bija visai aizraujoši mistiskas.
15:10
Pie manas mašīnās, kamēr es locīju McDonaldu sev iekšā sejā, pienāca visai simpātiska jauna meitene zilā kleitā “Hey, Max!” … dēļ mana nika “MaxPred” netā. Ja godīgi biju mazliet uz mutes, jo kaut viņai bija jauka balss kad ieraudzīju viņu personīgi sapratu “Labi, šī būs jauka diena!”.
Mēs bijām sarunājuši, ka viņas uzdevums ir man šodien izrādīt Gdiņu/Sopotu. Tā nu pirmais gala mērķis, Sopotas mols, jeb garākais koka mols Eiropā.
Aizgājuši uz molu, mēs atradām vienu klusāku nostūri un vienkārši bazarējām kādas 50 minūtes par dzīvi un to vispārējo stāvokli.
17:10
Pēc mola iepirkām vairākus bezalkoholiskus alus un devāmies uz pludmali, kur pavadījām nākošo stundu vienkārši terkšķot par savā kopējām interesēm, par lietām kas mums patīk un nepatīk un vienkārši bija pārsteidzoši patīkami cik līdzīgi mēs savos uzkatos bijām par gandrīz visu. Un iespējams tādēļ, ka zinājām, ka šis ir būtībā vienīgais vakars kad visticamāk savā dzīvē tiksimies atmosfēra bija patīkami nepiespista.
18:10
Devāmies uz šodienas pēdējo ieplānoto vietu, Sopotas augstāko vietu kura galā bija milzīgs metāla krusts. (Kas ir dīvaini es nevaru atrast pilnīgi nekādu info par šo krustu :/). Uzkāpuši augšā pārrunājām savas bērnības un to interesantās īpašības/atšķirības, paskatījāmies vienu lugas mēģinājumu tur pat blakus un tā, ka jau lēnām nāca vakars nolēmām, ka jāved man viņa atpakaļ pie viņas auto.
20:40
Apstājāmies pie McDonalds, mazliet ieēst pirms atvadām.
Mazliet padejojām pie šlāgermūzikas, jo es viņai pastāstīju par zaļumballēm un izrādās Polijā nekā tāda neēsot. Paklausījāmies arī citus pašmāju hītus gan no Latvijas, gan Polijas un devāmies tālāk.
21:20
Tieši pirms stāvlaukuma kur atradās viņas mašīna, nācās nogriezties pa kreisi šķērsojot šoseju un varu apzvērēt, ka tik ilgi pie sarkanās gaismas savu mūžu neēsmu stāvējis. Pēc pirmajām 5 min. tas vēl bija smieklīgi, pēc 7 jau kļuvu aizdomīgs, bet pēc 10 jau sāku domāt, vai tiešām gadījumā es neesmu tik tizls un vienkārši nesaprotu, kad man ir jābrauc, bet par laimi ap 12 min. parādijās arī zaļā gaisma.
21:32
Ar atvadām ar pārāk nebremzējām, apskāviens, “Atā!” un “Tiekamies Diskordā!”
22:10
Ierados savā jaunajā naktsmītnē, hostelī Sopotas centrā. Ierodoties biju mazliet apjucis, jo man īsti nebija info kā tikt iekšā, vai kura istabiņa ir mana un kā es varētu tikt pie atslēgām. Pamanīju pāris cilvēkus, kas taisījās prom un uzprasīju, kā šeit ar administrāciju? “Are You Ainārs” (Vai tu esi Ainārs?) “Jā”. “Ou we were waiting for You. You are lucky we didn’t left” (Mēs tevi gaidījām un tev ir paveicies mēs neaizbraucām prom).
Mazliet nokaunējos, bet meitene bija ļoti draudzīga un ierādija, man manu guļamvietu. Būtībā man vienam istabiņa ar 4 gultām, bet tā ka uzklātas tik divas varot droši gulēt kur vien tīkot.
Visā visumā jauks hostelītis, vienīgi istabas grīda nenormāli čīkst un 150m attālumā vilciens kursē ik pēc 20 min.
Lai nu kā, noskatos pāris YT video un dodos gulēt.
Ainārs Bērziņš 