Ainārs Bērziņš

2018. gads, 22. jūlijs

Piecēlos ap pulksten 10:30 savā otrā stāva gultā. Skatos, ka šobrīd vienīgais esmu nomodā un pārējie vēl atkopjas pēc vakardienas. Pašsajūta? Labāka nekā cerēts, galva ir mazliet putrā, bet nav gluži tā, ka negribas būt starp dzīvajiem. Drošības labad gan noskrienu gar labierīcībām, bet par laimi viss nāk ārā pa pareizajiem galiem.
Es kādu laiciņu pasēdēju ārā, izbaudīju mieru un galvas sāpi. Pēc kādas pusstundas lēnām arī sāka celties pārējie. Atvadījos no Caitlyin un pārējiem, sakrāmēju savas mantas un devos atpakaļ uz vilcienu, lai atgrieztos Haikou pie savām mantām.
Pie biļetes tiku bez problēmām, vienīgi biju jau iemanījies viņu atpazīt un uz manējās bija tie nepatīkamie simboliņi, kas nozīmēja, ka sēdvieta šajā reisā man nav atvēlēta. Mazliet mazāk apmierināts ar dzīvi smagi nopūtos un devos uz norādīto peronu. Līdz pašam vilcienam ilgi nebija jāgaida un jau ap 13:15 220km/h ātrumā devos uz savu galamērķi. Šoreiz gan sēžot uz savas somas blakus izejas durvīm. Pēc apmēram stundas ar pus esam galā un lēnām sāku prātot kā lai pavada savu pēdējo vakaru šeit. Tehniski pilsētā esmu jau redzējis visu, kas Dorno likās vērts šeit redzēt, tāpēc nolēmu, ka vienkārši aiziešu līdz viesnīcai, nometīšu liekās mantas un došos virzienā kurā vel Read more…

2018. gads, 21. jūlijs

Pieceļos ap 10:30. Hostelis vēl ar vien ir visai kluss, kas man atstāj tādu mazliet vilšanos sajūtu, jo pirms dodos prom gribējās vel kādu pēdējos piedzīvojumu. Nu neko, ieskatoties spogulī vismaz sapratu, ka būtu pēdējais laiks un iespējams šī ir pēdējā iespēja pludmalē izsauļot ārā sava balto t-kreklu uz ādas.
Ieturu vieglas brokastis, sakārtoju savu istabu, palūdzu hosteļa īpašniecei jaunu dvieli un vai drīkstu paturēt savas mantas hostelī pa to laiku. Uz abiem lūgumiem viņa ar smaidu atbildēja “Jā”.
Tā nu devos atpakaļ uz pludmali, kur turpmākās 3 stundas pavadīju vai nu atkal kā bērns lēkādams pa jūras viļņiem, vai sauļodamies 34 grādu saulītē. Ja godīgi, ārā bija tik karsts, ka fiziski nebija iespējams ar plikām kājām tikt atpakaļ hostelī, jo līdz ko ēna beidzās, pēdas sāka degt.
Hostelī savācu savas mantas, pateicos īpašniecei un devos atpakaļ uz Haikou, jo tur man jau ir rezervēta istabiņa un šeit var diži daudz neko jaunu nav ko redzēt.
Sēžot autobusā un vēl pēdējo reizi izbaudot šo unikālo ķīniešu-krievu pilsētiņu, es pēkšņi saņēmu ziņu Tinder. “Čau, piedod, ka vakar neatbildēju, bet es tikai tagad piecēlos. What’s up?”. Pirmkārt izbrīns par to, ka man vispār kāds atbild Tinder, bet otrkārt meiča ar tīri simpātiska. Atbildēju “Žēl, es tieši tagad sēžu autobusā ceļā atpakaļ uz vilcienu staciju lai atgrieztos Haikou”. Viņā “Nedirs!?”.
Mēs apmainījāmies ar ar WeChat kontaktiem un es viņai aizsūtīju bildi ar sevi stacijā. Viņā “You know dude, if You want I know a good place to stay in here” (Zini vecīt, ja Tu vēlies es zinu foršu vietiņu kur šeit var palikt). Sākumā es uz to visu skatījos visai skeptiski, bet tad es atcerējos vienu lietu “Kāpēc es šeit esmu atbraucis”, tā, ka vilciena biļetes man vēl nebija, nolēmu, ka pie velna visu un nosūtīju viņai “Send me location” (Nosūti man atrašanās vietu).
Un protams, tas atradās tieši tai pašā reģionā kur es iepriekš biju dzīvojis. Hosteļa vietiņa bija tiešām superīga. Ārējais bārs, biljarda galds, ļoti brīva atmosfēra un pozitīvas emocijas. Pie ieejas satiku savu čata biedreni Caitlyin, jeb Cat (Izrunā ar K).

Read more…

2018. gads, 19. jūlijs

Pieceļos ap 11 ar jūtamu smaguma sajūtu kājās, bet ko tālāk? Istabiņu šeit esmu paņēmis tik līdz šodienai un vēlreiz vilties līdz tam kalnam īsti vēlēšanās nav. Tāpēc nolēmu doties atpakaļ un Haikou. Nolēmu, ka palikušas šeit man vairs 4 dienas, atpakaļ uz Ķīnas pamatzemi netaisos varētu vienkārši tur palikt. Sakravājos, hoteļa vestibilā pasūtīju taksi, kas bija ar mieru pa 100 joņām (13 eur) aizvest mani atpakaļ uz vilciena staciju.
Pēc kādas stundas esmu jau stacijā ar biļeti rokās un gaidu savu vilcienu, kad pēkšņi man blakus apsēžas viena meiča (ap 18-19) un prasa “Hi, Where are You from?”. Biju izbrīnīts, bet patīkami. Pastāstīju par sevi, par Latviju (par kuru protams viņai bija pirmā dzirdēšana) un viņa pastāstīja, ka tagad mācās universitātē un grib labāk iemācīties angļu valodu. Pēc neilgas diskusijas par Ķīnas izglītības sistēmu un angļu valodu tajā mēs apmainījāmies ar WeChat kontaktiem un apsolīju viņai palīdzēt ja kādreiz vajadzēs.
Būdams ceļā uz Haikou es nerezervēju viesnīcu uz 4 dienām un atlikušo ceļu skatījos YouTube vai blenzu ārā pa logu. Lai nu kā, nonācis viesnīcā (ap pulkst. 15) secināju, ka vietiņa ir tīri okey, bet man baigi te vairs nav ko darīt.

Read more…

2018. gads, 18. jūlijs

Pieceļos ap 11:00 un izrādās, ka esmu vēl dzīvs. Tā, ka šobrīd atrodos 8 stāvā nodomāju, ka pa logu ārā pavērsies nedomājams skats, bet nekā. Viss itkā nekas nebūtu noticis, varbūt vienīgi uz ielas vairāk nolauztu koku zaru un lapu mētājs. Tā, ka vispār biju piecēlies diezgan vēlu, nolēmu lieki laiku netērēt. Ātri izmetu no somas visu pēc kā man nav vajadzības šodienas pilsētiņas izpētīšanai un devos piedzīvojumu meklējumos. Pirms iekāpu liftā pamanīju, ka hotelim ir 15 stāvi un tā, ka diži pārpildīts viņš šobrīd nebiju nolēmu, ka nospiedīšu uz lielākā cipara liftā un paskatīšos kur lifts mani aizvedīs. Un godīgi sakot, nebiju vīlies.

15-tajā stāvā atradās konferenču telpa, kura bija pilnīgi tukša. Mani pārņēma pašsaprotama sajūta, ka šeit varbūt man gluži atrasties nevajadzētu, bet nevarēju atturēties papētīt telpu mazliet vairāk. No šejienes labi varēja redzēt pludmali un tālumā esošo kalnu. Abiem man laiks šodien diez vai atradīsies, tāpēc nolēmu pieturēties pie vakardien izlemtā plāna vairāk doties kalna virzienā.

Nobraucu atpakaļ lejā pa liftu un viesnīcas šveicaram uzprasīju par vakardienas taifūnu un viņš man mierīgi atbildēja “Viss normāli, mums te tāds katru gadu brauc pāri”. Read more…

2018. gads, 17. jūlijs

Kā vienmēr pieceļos ap 10. Šodienas plāns ir nonākt pēc iespējas tuvāk jūrai, salas austrumu pusē. Pēc viegla acu uzmetiena kartei, izvēle krita par labu pilsētai Longlouzhen. Neko vairāk ar nepētīju, nerezervēju hoteli un sāku plānot kā lai vispār tur nonāk. Par laimi gan, salai visapkārt ir izbūvētas ātrvilciena sliedes, tādēļ vienīgais kas man bija īsti jānoskaidro kur ir tuvākā vilciena stacija.
Pēc 4 Haiko pavadītajām dienām, biju jau visai labi iemanījies kā šeit izmantot sabiedrisko transportu un bez liekām problēmām 45 min. laikā esmu nonācis stacijā kuru man uzrādīja telefona kartē. Bet še Tev, izrādās šī stacija vairs nestrādā. Centos ieraudzīt vai varbūt kaut kur cilvēki vēl staigā, vai varbūt kur citur ir ieeja, bet nē. Stacija ir pamesta un kaut vilcieni vēl šķērso šo vietu, neviens vairs šeit neapstājas.

Nu labi, ko tur daudz, skatāmies kur ir nākamā. Šoreiz gan tiek atrasta tā pati galvenā pilsētas vilcienu stacija un pēc min. 30 esmu jau tur.
Kā izrādās vilciens neiet gluži līdz pašai Longlouzhen, bet līdz Wenchang, kas atrodas netālu. Pie vilciena biļetes tieku bez problēmām un esmu ceļā.
Pēc apmēram stundas, 30 minūtēm, esmu galā. Izkāpju no vilciena un pēkšņi saprotu, ka esmu nekurienes viducī. Apkārt nav nekādas pilsētas, tikai mežs un pāris privātmājas. Ieskaitījos kartē un izrādās esmu kādus 5-6km no pilsētas. Bet lai “uzlabotu”manu situāciju ārā sāk vēl pamatīgi līt.
Žigli aizskrēju paslēpties zem viens mājas jumtiņa un sāku domāt ko tālāk. Pati Longlouzhen in kādus 25-30 km no šejienes, bet izdomāju, ka ja jau tikšu līdz Wenchang gan jau kāds autobus mani aizvedīs ar līdz galam. Ārā līst un man šobrīd īsti nav variantu, līdz pie manis piebrauc mocītis uz trīs riteņiem un māj man, lai kāpju iekšā. Variantu man nav tāpēc tā ar daru. Parādu viņam vietu kur vēlos nonākt un viņš man saka, ka viņam nav ne jausmas kā tur nonākt, bet viņš labprāt mani līdz Wenchang centram aizvestu. Domāts darīts. Read more…

2018 gads, 15 jūlijs.

Pieceļos ap 11. Zinu, ka nākamās divas naktis pavadīšu tai stilīgajā viesnīcā un tur iekšā tieku tikai ap 14:00 tāpēc pilnīgi nekādā steigā mierīgi ieeju dušā un savācu visas savas mantas lai pārvāktos. Tā, ka man atkal ir divas brīvas stundas aizeju pameklēt ko ēdamu pilsētas otrā stūrī, diemžēl neko diži prātīgu neatradu tāpēc vietējā veikaliņā nopirku sprite, čipsus un saldējumu, kurus laimīgs notiesāju tur pat netālu sēžot uz apmales viena krustojuma stūrī.
Ir viena interesanta lieta ko esmu pamanījis Ķīnas veikaliņos, šeit ir nenormāli grūti atrast šokolādi. Varbūt tas dēļ karstuma, jo šokolādi būtu grūti uzturēt veikalos, vai varbūt ķīniešiem vienkārši negaršo saldumi, bet lai nu kā dēļ tā visa man ir šausmīgs cukura trūkums organismā un tai brīdī kad iedzēru sprite bija sajūta, ka man pēkšņi visas iespējamās maņas atvērtos no dziļa miega.
Pēc šīm “pusdienām” devos uz savu veco jauno viesnīcu. Šoreiz gan tiku istabiņā kur nebija grieztā iekārta šūpuļkrēsla, bet diži par ko sūdzēties ar nebija.

Istabiņas cena 195 jēņas (26 eur) pa nakti. Kad biju iekārtojies kā šodienas mērķi sev nostādināju atrast vietu kur un aiziet uzspēlēt basketbolu ar vietējajiem. Domāts darīts, tulkotājā iemetu vārdu salikumu “basketbola laukums” un pēc tam tam to ieliku savā ķīniešu karšu aplikācijā (amap) un atradu vietu kur bija redzams, ka ir 12 basketbola korti. Vismaz vienā no viņiem tak kāds būs, tāpēc ar dodos uz turieni.
Pēc diviem autobusiem un mazas pastaigas esmu nonācis savā galamērķī un izrādās tas ir pilsētas galvenās universitātes sporta komplekss. 3 futbola laukumi, kādas 4-5 dažādas arēnas, āra galda tenisa komplekss kurā apmēram 12 vectētiņi ar pāris vecmāmiņām uztur sevi formā. Tikai lai nonāktu no galvenās ieejas līdz basketbola laukumiem bija nepieciešamas vēl 20-30 min vieglas pastaigas.
Nonācis līdz laukumiem gan secināju, ka viņi nav tās labākas kvalitātes un nevienam grozam nav tīklu, bet nu cilvēki apgrozās tā, ka jāmēģina tik sarunāt kāda kompānija. Read more…

2018 gads, 14 jūlijs.

Pieceļos ap 11, tāds relatīvi labi izgulējies un izlēmu, ka tuvākās dienas varētu mazliet atvilkt elpu un tik daudz neskraidīt apkārt.
Tā, ka man patika šis viesnīcas numuriņš, kaut tīri dārgāks par pārējām vietām, izdomāju te palikt, bet gan aplikācijā, gan lejā administrācijā man paziņoja, ka uz šonakt visi numuriņi jau ir izpirkti. Labi, rezervēju nakti pēc tam, jo tiešām gribējās šeit vēl atgriezties un sāku meklēt kur lai pārnakšņo šonakt, jo  vienkārši gribējās kaut kur nomest savas mantas un izpētīt Haikou. Atradu pa 90 RMB (12 eur) viesnīciņu te pat blakus. Nomazgājos, sataisījos un dodos tālāk.
Ievākties jaunajā istabiņā varēju tik sākot ar 14, tāpēc aizstaigāju līdz tuvākajam veikaliņam, sapirku visādus vietējos našķus un tur pat pie veikala ārā atradu galdiņus pie kuriem ar mierīgā garā visu tiesāju nost.
Beidzot man bija tāds brīdis kad atvilkt elpu un saprast kādā situācija un kur pie velna es esmu nonācis. Tā nu es tur sēžu ēdu, skatos kā cilvēki skatās uz mani un kāda ir viņu reakcija mani ieraugot, bet pie tā jau esmu pieradis. Tagad ieraugot pārsteigumu/neizpratni viņu sejās man vairs īsti nav mulsums, tik cenšos pasmaidīt pretim, izrādot to, ka esmu šeit ar labiem nolūkiem..
Kad visu notiesāju dodos uz savu jauno hoteli, visu samaksāju, bet līdz ko iegāju istabiņā sapratu, ka nebūs labi. Istabiņa ir drūma, pelēcīga. Gulta cieta ar šausmīgi asu segas pārklāju. Tualete ir vienkārši caurums un elektrības rozetes vispār nestrādā. Pēc vakardienas nakts kaut kā galīgi vairs nespēju atrasties šādā vietā. Tāpēc sāku meklēt jaunu vietu un no šejienes bēgu prom.

Read more…

2018 gads, 13 jūlijs.

Pieceļos ap 10:30 un uzreiz sapratu, ka vakardienas KFC manam kuņģim baigi pie sirds nav nācis un šo situāciju nebūt neuzlaboja fakts, ka šai hostelī bij tradicionālā ķīniešu tualete. Tā jau nav pierasts tupus tās lietas darīt, kur nu vēl kad ānuss deg. Ticis galā ar sevi izgāju uz mazu brītiņu balkonā izbaudīt skatu, tad ātri sataisījos un devos prom.

Izgājis ārā nolēmu, ka mēģināšu atrast kādu pludmali šeit tuvumā, tomēr atrados relatīvi tuvu ūdeņiem un bija sajūta, ka kaut kur te pat tuvumā jābūt kādai pludmalei. Kā vienmēr par savu uzticamo pavadoni izvēlējos frāzi: “Tad jau jādur taisni”, nevis reāli iepriekš jau izpētīju kur te kāda pludmale ir. Tā nu pēc kādām minūtēm 40,tādas taisnas duršanas caur pilsētas centru, nonācu pie savas “pludmales”. Vienīgi šeit izrādās pludmaļu nemaz nav, pēc skata šī ir vairāk tāda ostas pilsēta kuras galā ir šobrīd aizvērts atrakciju parks. Pēc visa iepriekš redzētā šī pilsēta (Džaņdjana) likās visai garlaicīga, kaut satiku savu pirmo Budu un pat atradu katoļu baznīcu. Nu neko, pēc 3h staigāšanas sāku sajusties visai saguris un nolēmu, ka būtu feini vismaz atrast kur palikt tālāk pa nakti, bet līdz ko pirmā viesnīca atteicās mani pieņemt pie sevis, tad izlēmu, ka nav ar ko un sāku plānot kā tad īsti tik līdz Hainaņa salai. Read more…

2018 gads, 11 jūlijs.

Pieceļos mazliet neizgulējies, bet nu ko tur daudz. Paskatos ārā pa logu un no skata man būtībā atkārās žoklis. Visapkārt pilsētai ir tādi interesanti uzkalniņi, pilnīgi apauguši un uz katra tāda tradicionāla ķīniešu svētvieta (vismaz es tā pieņemu).

Lēnām sataisos, uzēdu savas nūdeles, čipsus un nenormāli asos žāvētās gaļas gabaliņus un nolēmu, ka diži ilgi šeit neuzturēšos un, ka jādodas vien tālāk. Vienīgā problēma: “Kā tikt atpakaļ uz vilcienu?” Tā, ka līdz šejienei biju ticis ar autobusu loģiski nolēmu doties uz tuvāko autoostu un tad jau no turienes gan kāds autobuss ar dosies uz vilcienu staciju.
Google maps uzrāda, ka tuvākā stacija ir 1,2km attālumā un, ka ārā ir sasodīti +37 grādi.
Kad izgāju ārā no viesnīcas man tā vien gribējās aiziet līdz tiem kalniņiem, bet nenormālā suta lika piekāpties saprātam un pa taisno doties uz autoostu. Pēc 30 minūtēm lēnā gaitā biju tur un tā kārtīgi pirmo reiz es saskāros ar problēmu, ka Ķīnā neviens nerunā angliski. Problēma ir tāda, ka kamēr biju Guandžo, kas Latvijas mērogā būtu kā Liepāja vai Jelgava es šobrīd biju Yunfu, kas salīdzinoši Latvijas mērogā būtu kā Bērzaune vai kāds cits mazs ciemats un šeit tiešām pilnīgi neviens nesaproti angliski.
Mēģināju sazināties ar vairākiem cilvēkiem stacijā, ar biļešu pārdevējiem un kaut kādu iemeslu dēļ, pat neviens īsti nesaprata ko mans tulkotājs viņiem raksta. Meitenes kases otrā pusē tik smaida un dod man zīmi lai uzgaidu. Read more…

2018 gads, 9 jūlijs.

Pieceļos ap 12 ar vieglu paģiru galvā. Lēnām izeju cauri dušai, sakārtoju mazliet savas mantas un sataisos tā lai es izskatītos puslīdz sakarīgi. Aizgāju līdz kopīgajai istabai kur Lju jau ņēmās ar savu darbu un dīvānā sēdējā viens čalītis kurš bija vienmēr šausmīgā sajūsmā par mani, bet nemācēja ne vārda angliski. Šodien es īsti neko nebiju ieplānojis un biju pat mazliet saguris no pirmajām divām dienām, tāpēc dienas pirmo stundu vienkārši pavadīju skatoties Ķīniešu filmas un žestikulējot ar savu jauno paziņu.
Pēc kāda laiciņa Lju pienāca un paziņoja, ka ap 15 hostelī ieradīsies valdības pārstāvji un būtu labāk ja es tai brīdī neatrastos hostelī. Neko vairāk viņa arī nevarēja paskaidrot. Sākumā man uzmetās tāda viegla panika, jo es nesaprotu vai viņi te manis dēļ nāk ciemos vai kā?
Šobrīd istabā atrodas jau kādi 5-6 jaunieši, visi apmēram 21-24 gadu vecumā no kuriem 3 pilnībā nesaprot angļu valodu un 2 kuri puslīdz labi māk runāt. Visi kaut ko sparīgi runājas, kamēr es tā sēdēju un lēnām domāju: “Nez kāda ir iespēja, ka mani drīzumā deportēs no šejienes?”

Read more…