Archive

Archive for the ‘Radošais’ Category

Tu vēl neesi miris

Tev pietrūkst sapņu
Tev pietrūkst mērķu uz ko tiekties
Bet tu vēl nevēlies būt miris
Nē, vēl nav tavs laiks

Es pasaulē esmu dzimis
Lai teiktu tev vārdus
Es ceru, ka neesi miris
Nē, vēl nav tavs laiks

/A. Bērziņš/

 

Advertisements
Categories: Radošais

Pagātnes depresija

Šodien meklējot vienus pierakstus izdomāju parakāties pa vecajiem sacerējumiem.
Tā nu uzdūros virsū pāris sevis rakstītiem dzejolīšiem kurus laikam neesmu sacerējis tajā labākajā garastāvoklī, bet nu sev atmiņām un citiem par prieku še nu viņi ir.

 

“Cerība”

Cerība, tā mana iespēja vienīga
Cerība, manas drūmas dienas gaisma vienīga
Cerība, velme kad Tava roka man blakus nolikta
Cerība, sajūta kuras dēļ man pārējā pasaule ir aizslēgta

Un tādēļ, ka tik cerība manī apslēpta
Tu mani nemani, kad roka man blakus tev nolikta
Mana cerība tad lēnām tiek izdzēsta
Un dvēseles tumsā pēdējā gaisma nodzēsta
/A. Bērziņš/

 

“Smaids”

Es redzu kā Tu skaties uz mani
Jo es tā pat skatos uz Tevi
Es pasmaidu, Tu atsmaidi
Un viegli vaigos iesarksti

Nojaušu, ka Tev patīku,
Bet daudz tur darīt nespēju
Tad acis zemē nolaižu
Un ar vien vairāk sevi ienīstu
/A. Bērziņš/

 

“Bet”

Vai zini, ko vēlos?
Es? Nē!
Es domāju Tevi
Bet…

Vai zini kāpēc?
Es? Īsti nē!
Es domāju, ka mīlu
Bet..

Vai pazīsti mani?
Es? Laikam jau nē
Es centos iepazīt
Bet…
Bet Tu atšuvi mani
/A. Bērziņš/

 

“Sapnis”

Vai tas ir pa īstam?
Vai tiešām tā esi Tu?
Jā, tas ir sapnis
Jo tāds skaistums, nemēdz uz pasaules būt

Nē, bet tas tomēr ir murgs
Jo tas ko vēlos
Nekad nevarēs mans būt

Un beigās tā tomēr ir realitāte
Sapnis ko jūtu un murgs ko piedzīvoju
/A. Bērziņš/

Mūžība

75 gadi, 27375 dienas, 647000 stundas, 3882000 minūtes un es tiko zaudēju kādas 3 lai Jums to pateiktu.

Mēs visi skatāmies uz pulksteni un redzam kā laiks iet uz priekšu, bet nevienam no mums īsti nav ne jausmas, ka laiks rit tikai atpakaļ.
Kad mēs visi piedzimstam mums katram tiek atvēlēts konkrēts skaitlis, ne minūtes vairāk, ne mazāk, bet tieši… Un vienīgais ko mēs spējam kontrolēt ir tas ko mēs daram šajā laikā. Vai mēs izvēlamies baudīt to kas mums dots, vai izvēlamies savas lielās pakaļas noparkot viesistabas klubkrēslā un bļaut uz pasauli cik tā netaisnīga pret mums. Nē, pasaule nav netaisnīga pret pret Tevi, laiks ir taisnīgs pret mums, pret mums visiem kuriem reiz pienāks brīdis kad 3882000 pārvētīsies par 1 un tad pienāks garākā minūte mūsu priekšā un tikai tad Tu sapratīsi ko nozīmē mūžība. (A. Bērziņš)

Ērkšķu taka

Ir dienas kad vairs neatceros Tevi
Jo Tu vairs neēsi man blakus
Ir brīži kad atceros es Tevi
Un vairs nav nozīmes tam ko sev saku
“Viņa kopā ar viņu”, šī doma padara mani traku
“Aizmirsti nav nozīmes. Sāc dzīt sev jaunu dzīves taku”

Caur ēkšķiem es gāju lai šeit nonāktu
Caur ērkšķiem man jāiet, lai Tevi aizmirstu
Aizmirst Tevi negribu un pat nespēju
Tāpēc stāvu takas vidū, aiz sāpēm kliedzot tik Tavu vārdu vienīgu.

/A. Bērziņš/

The Monster

Comment: “In one dark day!”

Darkness with grows from seed of loneliness
Loneliness with can be held by name of love
But there is no love in this beasts life
Only blank shell with this darkness inside
This monster is real, but You don’t see
Because now he plays role whose name is me
I am the monster with darkness inside
Why I am just shell with nothing inside?
Why can’t I feel?
I hope it’s not real!
             (A. Bērziņš)

Cepumiņš

Vienā pasākumā mani Alvis izaicināja lai es uzrakstu dzejolīti par cepumu, pēc 5 min. šāds bija rezultāts:

Brūns, salds
Tas ir viņš
Mans četrstūrainais cepumiņš

Nokosties vēlos
Bet nespēju
Jo šokolādi vairs panest nevaru

Viņš sēž man šķīvī
Un raugas manī
Es nolaizu lūpas un sniedzos pēc tā

Bet Alvis to paķer
Un norij momentā
(A. Bērziņš)

 

Categories: Radošais

Ziema

Ārā ziema ir pienākusi
Vasara prom ir devusies klusi

Logā es ieskatos
Un tur ārā es bērnu smieklos ieklausos
kaut smiet es tā vēl spētu
Jūtot tik to momentu svētu
(A. Bērziņš)

Categories: Radošais
%d bloggers like this: