Archive
Tu vēl neesi miris
Tev pietrūkst sapņu
Tev pietrūkst mērķu uz ko tiekties
Bet tu vēl nevēlies būt miris
Nē, vēl nav tavs laiks
Es pasaulē esmu dzimis
Lai teiktu tev vārdus
Es ceru, ka neesi miris
Nē, vēl nav tavs laiks
/A. Bērziņš/
Pagātnes depresija
Šodien meklējot vienus pierakstus izdomāju parakāties pa vecajiem sacerējumiem.
Tā nu uzdūros virsū pāris sevis rakstītiem dzejolīšiem kurus laikam neesmu sacerējis tajā labākajā garastāvoklī, bet nu sev atmiņām un citiem par prieku še nu viņi ir.
“Cerība”
Cerība, tā mana iespēja vienīga
Cerība, manas drūmas dienas gaisma vienīga
Cerība, velme kad Tava roka man blakus nolikta
Cerība, sajūta kuras dēļ man pārējā pasaule ir aizslēgta
Un tādēļ, ka tik cerība manī apslēpta
Tu mani nemani, kad roka man blakus tev nolikta
Mana cerība tad lēnām tiek izdzēsta
Un dvēseles tumsā pēdējā gaisma nodzēsta
/A. Bērziņš/
“Smaids”
Es redzu kā Tu skaties uz mani
Jo es tā pat skatos uz Tevi
Es pasmaidu, Tu atsmaidi
Un viegli vaigos iesarksti
Nojaušu, ka Tev patīku,
Bet daudz tur darīt nespēju
Tad acis zemē nolaižu
Un ar vien vairāk sevi ienīstu
/A. Bērziņš/
“Bet”
Vai zini, ko vēlos?
Es? Nē!
Es domāju Tevi
Bet…
Vai zini kāpēc?
Es? Īsti nē!
Es domāju, ka mīlu
Bet..
Vai pazīsti mani?
Es? Laikam jau nē
Es centos iepazīt
Bet…
Bet Tu atšuvi mani
/A. Bērziņš/
“Sapnis”
Vai tas ir pa īstam?
Vai tiešām tā esi Tu?
Jā, tas ir sapnis
Jo tāds skaistums, nemēdz uz pasaules būt
Nē, bet tas tomēr ir murgs
Jo tas ko vēlos
Nekad nevarēs mans būt
Un beigās tā tomēr ir realitāte
Sapnis ko jūtu un murgs ko piedzīvoju
/A. Bērziņš/
Mūžība
75 gadi, 27375 dienas, 647000 stundas, 3882000 minūtes un es tiko zaudēju kādas 3 lai Jums to pateiktu.
Mēs visi skatāmies uz pulksteni un redzam kā laiks iet uz priekšu, bet nevienam no mums īsti nav ne jausmas, ka laiks rit tikai atpakaļ.
Kad mēs visi piedzimstam mums katram tiek atvēlēts konkrēts skaitlis, ne minūtes vairāk, ne mazāk, bet tieši… Un vienīgais ko mēs spējam kontrolēt ir tas ko mēs daram šajā laikā. Vai mēs izvēlamies baudīt to kas mums dots, vai izvēlamies savas lielās pakaļas noparkot viesistabas klubkrēslā un bļaut uz pasauli cik tā netaisnīga pret mums. Nē, pasaule nav netaisnīga pret pret Tevi, laiks ir taisnīgs pret mums, pret mums visiem kuriem reiz pienāks brīdis kad 3882000 pārvētīsies par 1 un tad pienāks garākā minūte mūsu priekšā un tikai tad Tu sapratīsi ko nozīmē mūžība. (A. Bērziņš)
Ērkšķu taka
Ir dienas kad vairs neatceros Tevi
Jo Tu vairs neēsi man blakus
Ir brīži kad atceros es Tevi
Un vairs nav nozīmes tam ko sev saku
“Viņa kopā ar viņu”, šī doma padara mani traku
“Aizmirsti nav nozīmes. Sāc dzīt sev jaunu dzīves taku”
Caur ēkšķiem es gāju lai šeit nonāktu
Caur ērkšķiem man jāiet, lai Tevi aizmirstu
Aizmirst Tevi negribu un pat nespēju
Tāpēc stāvu takas vidū, aiz sāpēm kliedzot tik Tavu vārdu vienīgu.
/A. Bērziņš/
The Monster
Comment: “In one dark day!”
Cepumiņš
Vienā pasākumā mani Alvis izaicināja lai es uzrakstu dzejolīti par cepumu, pēc 5 min. šāds bija rezultāts:
Brūns, salds
Tas ir viņš
Mans četrstūrainais cepumiņš
Nokosties vēlos
Bet nespēju
Jo šokolādi vairs panest nevaru
Viņš sēž man šķīvī
Un raugas manī
Es nolaizu lūpas un sniedzos pēc tā
Bet Alvis to paķer
Un norij momentā
(A. Bērziņš)
Ziema
Ārā ziema ir pienākusi
Vasara prom ir devusies klusi
Logā es ieskatos
Un tur ārā es bērnu smieklos ieklausos
kaut smiet es tā vēl spētu
Jūtot tik to momentu svētu
(A. Bērziņš)
Ziemassvētki
Ziemassvētki
Ir tāds laiks
Kad ārā sniegs tik puteņo
Un bērni no kalniem kūleņo
Kupenā es ieveļos
Un par savu dzīvi pasmejos
Sev klusībā saku
Vai tas nav par traku?
Atceries kad biji bērns
Kad tas viss Tev vēl bija ļauts
Bet nekas no tā jau nav pazaudēts
Un tad es strauji atkal pieceļos
Jo sajūta, ka uz mani visi skatītos
(A. Bērziņš)
Parādi
Laiks skrien ātri
Bet parādi iet lēni
Dzīves jaukums
Ir šīs jēgas trūkums
Tāpēc piestāj uz mirkli
Un apdomā kārtīgi
Vai vērts ir nesties
Pret šo sienu tik sparīgi
(A. Bērziņš)
Ēna
Tu nepazīsti mani
Es esmu kā Ēna
Kā tumsa, kas pazūd
Kad gaisma pār to klāta
Jo es esmu krēsla
Kur gaisma zudusi
Kur nakts tumsa
Nu viena vairs ir svēta
Tu nepazīsti mani
Jo to nezini Tu
Kad satieku Tevi
Es tik rādu šo apmānu
Apmānu ko redzi Tu
Jautru, gudru, smaidīgu
Apzinīgi atvērtu
Izdomātu bezjēgu
Es nesaku, ka tēloju
Jo esmu teicis tik taisnību
Es tik saku, ka dzīvoju
Pasaulē par kuru nezini Tu
(A. Bērziņš)
Ainārs Bērziņš 