Ainārs Bērziņš

Šodien meklējot vienus pierakstus izdomāju parakāties pa vecajiem sacerējumiem.
Tā nu uzdūros virsū pāris sevis rakstītiem dzejolīšiem kurus laikam neesmu sacerējis tajā labākajā garastāvoklī, bet nu sev atmiņām un citiem par prieku še nu viņi ir.

“Cerība”

Cerība, tā mana iespēja vienīga
Cerība, manas drūmas dienas gaisma vienīga
Cerība, velme kad Tava roka man blakus nolikta
Cerība, sajūta kuras dēļ man pārējā pasaule ir aizslēgta

Un tādēļ, ka tik cerība manī apslēpta
Tu mani nemani, kad roka man blakus tev nolikta
Mana cerība tad lēnām tiek izdzēsta
Un dvēseles tumsā pēdējā gaisma nodzēsta
/A. Bērziņš/

“Smaids”

Es redzu kā Tu skaties uz mani
Jo es tā pat skatos uz Tevi
Es pasmaidu, Tu atsmaidi
Un viegli vaigos iesarksti

Nojaušu, ka Tev patīku,
Bet daudz tur darīt nespēju
Tad acis zemē nolaižu
Un ar vien vairāk sevi ienīstu
/A. Bērziņš/

“Bet”

Vai zini, ko vēlos?
Es? Nē!
Es domāju Tevi
Bet…

Vai zini kāpēc?
Es? Īsti nē!
Es domāju, ka mīlu
Bet..

Vai pazīsti mani?
Es? Laikam jau nē
Es centos iepazīt
Bet…
Bet Tu atšuvi mani
/A. Bērziņš/

“Sapnis”

Vai tas ir pa īstam?
Vai tiešām tā esi Tu?
Jā, tas ir sapnis
Jo tāds skaistums, nemēdz uz pasaules būt

Nē, bet tas tomēr ir murgs
Jo tas ko vēlos
Nekad nevarēs mans būt

Un beigās tā tomēr ir realitāte
Sapnis ko jūtu un murgs ko piedzīvoju
/A. Bērziņš/