Ainārs Bērziņš

Subreddit r/AskReddit
Thread: Have you ever felt a deep personal connection to a person you met in a dream only to wake up feeling terrible because you realize they never existed?

User: temptotosssoon

Links uz orģinālo komentāru

Vienreiz lietojamais konts, jo stāsts ir ļoti personīgs.

Savā pēdējā semestrī kādā konkrētā koledžā man uzbruka futbola spēlētājs par to ka es staigāju vietā kur viņš gribēja braukt ar mašīnu (piezīme, viņš svēra ap 147 kg kamēr es 55kg).
Kamēr biju bezsamaņā uz zemes es piedzīvoju savu otro dzīvi.

Es satiku brīnišķīgu lēdij, viņa lika manai sirdij sisties straujāk, sejai kļūt sārtai. Es par viņu cīnijos vairākus mēnešus un beigās izcīniju viņu pār citiem pielūdzējiem.
Pēc diviem gadiem mēs aprecējāmies un gandrīz momentā mums piedzima meita.

Man bija lielisks darbs kā dēļ manai sievai nevajadzēja strādāt ārpus mājas, kad mūsu meitai bija divi, mums (man un sievai) piedzima dēls. Mans dēls bija mans dzīves prieks un laime.
Katru rītu pirms darba es iegāju savu bērnu istabā un noskūpstiju viņus abus pirms devos prom.

Vienu dien kamēr sēdēju savā dīvānā es ievēroj, ka lampas perspektīva bija mazliet garām, tāda kā invertēta. Viņa vēl ar vien bija 3D, bet … bet kaut kas vienkārši nebija kā vajag.
(Tā bija četrstūra lampa uz 4 kājām un ar zelta maliņu augšā). Es biju kā apburts, kā nohipnotizēts, es vienkārši nespēju novērsties.
Es pavadiju visu nakti skatoties uz lampu un nākamajā rītā negāju uz darbu, kaut kas vienkārši nebija kārtībā ar to lampu.

Es pārtraucu ēst, vienīgais kad es pametu dīvānu bija kad man vajadzēja iet u toleti, drīz es arī pārtraucu to, jo es ne ēdu ne dzēru. Es blenzu uz to nolādēto lampu 3 dienas pēc kārtas
līdz mana sieva krita izmisumā, viņa mēģināja aicināt ciemos cilvēkus kas spētu mani pierunāt beigt, bet mana apziņa par apkārt notiekošo sāka lēnām izzust. Aiz izmisuma mana sieva paņēma bērnus un aizveda tos pie savas mātes pirms pār mani nāca atklātība … šī lampa nav īsta … šī māja nav īsta, mana sieva un bērni… nekas no tā visa nav īsts.. mani pēdējie sasodīti 10 dzīves gadi nav īsti.

Lampa sāka augt platāka un dziļāka, tai vel joprojām bija invertētas dimensijas, tā apņēma visu manu perspektīvu un viss ko es varēju redzēt bija sarkans, Es dzirdēju balsis, kliedzienus, visādas dīvainas skaņas un pekšņi parādijās arī sāpes… nolādēts daudzums sāpju… pirmais ko es pateicu “Man trūkst zoba” un es atvēru acis.
Es gulēju uz trotuāra un man visapkārt bija cilvēki kurus nepazinu, daudzi izskatijās nobijušies, es biju apjucis.

Kad policists mani piecēla, aizvilka līdz policista auto un ar seju pa priekšu ielika mani aizmugurējā sēdeklī es vēl ar vien biju apjucis.
Viņš mani aizveda uz slimnīcu (liekas viņš nevēlējās ggaidīt līdz atbrauks ātrā palīdzība).

Nākamos 3 gadus es piedzīvoju neiedomājamu depresiju, es sēroju par savu zudušo sievu un bērniem un apziņu ka viņi nekad nav eksistējuši. Es biju nobijies par domu, ka iespējams esmu nojūdzies, es raudāju katru ar cerību viņus ieraudzīt savos sapņos. Viņi nekad neparādijās, bet dažreiz…, bet dažreiz es redzu savu dēlu, parasti tieši uz robežas savai perifēriskajai redzei, šobrīd viņam būtu jābūt 5 gadiem un es nekad nedzirdēšu kā viņš runā ar mani.