Ainārs Bērziņš

2018 gads, 14 jūlijs.

Pieceļos ap 11, tāds relatīvi labi izgulējies un izlēmu, ka tuvākās dienas varētu mazliet atvilkt elpu un tik daudz neskraidīt apkārt.
Tā, ka man patika šis viesnīcas numuriņš, kaut tīri dārgāks par pārējām vietām, izdomāju te palikt, bet gan aplikācijā, gan lejā administrācijā man paziņoja, ka uz šonakt visi numuriņi jau ir izpirkti. Labi, rezervēju nakti pēc tam, jo tiešām gribējās šeit vēl atgriezties un sāku meklēt kur lai pārnakšņo šonakt, jo  vienkārši gribējās kaut kur nomest savas mantas un izpētīt Haikou. Atradu pa 90 RMB (12 eur) viesnīciņu te pat blakus. Nomazgājos, sataisījos un dodos tālāk.
Ievākties jaunajā istabiņā varēju tik sākot ar 14, tāpēc aizstaigāju līdz tuvākajam veikaliņam, sapirku visādus vietējos našķus un tur pat pie veikala ārā atradu galdiņus pie kuriem ar mierīgā garā visu tiesāju nost.
Beidzot man bija tāds brīdis kad atvilkt elpu un saprast kādā situācija un kur pie velna es esmu nonācis. Tā nu es tur sēžu ēdu, skatos kā cilvēki skatās uz mani un kāda ir viņu reakcija mani ieraugot, bet pie tā jau esmu pieradis. Tagad ieraugot pārsteigumu/neizpratni viņu sejās man vairs īsti nav mulsums, tik cenšos pasmaidīt pretim, izrādot to, ka esmu šeit ar labiem nolūkiem..
Kad visu notiesāju dodos uz savu jauno hoteli, visu samaksāju, bet līdz ko iegāju istabiņā sapratu, ka nebūs labi. Istabiņa ir drūma, pelēcīga. Gulta cieta ar šausmīgi asu segas pārklāju. Tualete ir vienkārši caurums un elektrības rozetes vispār nestrādā. Pēc vakardienas nakts kaut kā galīgi vairs nespēju atrasties šādā vietā. Tāpēc sāku meklēt jaunu vietu un no šejienes bēgu prom.

Pēc 40 min. gājiena esmu nonācis pie sava jaunā, jaunā hoteļa. Ēka izskatās tāda mazliet nolaista, bet ja godīgi kas gan Ķīna neizskatās?
Pieeju pie hoteļa durvīm, bet tur slēgts. Tā mazliet apstulbstu. Salīdzinu bildi ar to kas aplikāciju, nu ēka tā pati un manu rezervāciju arī pieņēma.  Iekšā viss izskatās tāds pamests un no cilvēkiem ne miņas. Tad nu nolēmu, ka aizrakstīšu Dorno un nosūtīju viņai (?) bildi ar tekstu kas bija pie hoteļa durvīm. Viņa (?) atbild, ka jā šis hotelis ir slēgts un pēc 30 min atbrauks man pakaļ lai aizvestu uz vienu citu viesnīcu.
Pa to laiku vienkārši nometu savas mantas tur pat zemē un pačiloju tur pat pie viesnīcas durvīm, kad pēkšņi pie manis pienāk viens, pēc izskata apsargs, čalīts. Viņš mazliet nobrīnās par mani un tad kaut ko man dod tādā mazā iepakojumā. Neatsaku, viņš tik pasmaida un dodas tālāk. Attaisu iepakojumu un tur iekšā ir tāda kā austere, bet pilnīgi neizskatās pēc austeres, smaržo arī kā nenormālākais kafijas koncentrāts. Izlaizu to kas tur pa vidu un izmetu pārējo (Garšoja pēc melnas kafijas ekstrakta 10 pakāpē).

Dorno atbrauca man pakaļ un aizveda mani uz hoteli, kas bija krietni pieklājīgās un galvenais atvērts. Protams, sākumā man atkal bija jāklausās 7 min viņas (?) diskusija ar administratori kurā no manis nebija vajadzīgs nekāds inputs, bet labi, viņa saka lai sekoju viņai, aizvedīs mani uz manu jauno, jauno, jauno istabiņu.

Nometu savu somu un dodamies tālāk pabraukāt ar skuteri pa Haikou.

Kamēr braukājām nevienā brīdi man īsti nebija ne mazākās nojausmas uz kurieni vai kāpēc mēs braucam un mūsu komunikācija arī bija tāda mazliet salauzta, bet cik sapratu viņa (?) gribēja man izrādīt pilsētu un iebarot pāris ceļa malā iepirktus labumus. Kad bijām nobraukājuši kādas stundas 2 un izgājuši cauri vienam parkam Dorno nolēma, ka dosimies uz slaveno Haikou ēdienu ielu, kur viņa (?) centās man iebarot visu pēc kārtas, sākot ar austerēm, zivju olām un iestrādājumiem līdz taustekļiem un dažādām rajām. Kopumā bija šausmīgi forši nobaudīt lietas kuras visticamāk es nekād mūžā nebūtu ēdis un godīgi sakot nekas nebija negaršīgs, sliktākajā gadījumā neitrāls pēc garšas.

Pēc visas izēšanās aizgājām uz vēl vienu kafejnīcu kur Dorno pasūtīja mums “ļoti labu ēdienu priekš karstām dienām”. Vārdu sakot kokosriekstu pienu, kurā iekšā ir sasaldēti arbūzi, ledus, olas, kukurūza un vēl visādi brīnumi. Mēs abi sēdējām un tā kārtīgi parunājām par dzīvi. Viņa(?) pastāstīja, ka nāk no visai nabadzīgas ģimenes un, ka dēļ ķīniešu kultūras  viņas(?) ģimene tika šausmīgi aprunāta, jo viņas(?) ģimenē viņiem bija tikai meita. Viņa pastāstīja, ka tādēļ viņai vecāki pat bieži bija teikuši, ka viņai nav jēgas iet uz skolu, ka lai labāk mājas lietas pa to laiku apgūstot. Un viņai vienmēr esot bijusi sajūta, ka viņas ģimeni un visi apkārtējie viņā vienmēr esot bijuši vīlušies tikai tādēļ, ka viņa ir meitene.
Mēs vēl aprunājām abu kultūru atšķirības un kā cilvēki skatās uz viņas attiecībām ar Vivi. Un tieši kaut kad ap šo laiku Vivi arī ieradās. Mēs visi kādu laiciņu vēl palikām tur pat sēžot, izrādījās Vivi strādā uzņēmumā, kas māca bērniem angļu valodu, bet tā ka viņa tur ir tikai administratore, tad diži daudz pati angliski nerunā.
Pēc tam ar skuteriem vēl mazliet pabraukājām pa pilsētu, atvadājāmies no Vivi un devāmies uz manu hoteli. Pirms paši atvadājāmies mēs pavadājām kādu stundu viesnīcas vestibilā runājot par Ķīnu kā valsti un es pastāstīju par Latviju un pārējām EU valstīm, to dārdzību un dzīves līmeni. Tikmēr vestibilā pa grīdu mums garām paskrēja tarakāns, es varbūt pārspīlēju, bet kā minimums 20-30 cm garumā un viņam no pakaļas administratore ar birsti. Ap 0:30 atvadājāmies un devos gulēt.