Home > Ceļojumi > “Pazudis tulkojumā” [13.07]

“Pazudis tulkojumā” [13.07]

2018 gads, 13 jūlijs.

Pieceļos ap 10:30 un uzreiz sapratu, ka vakardienas KFC manam kuņģim baigi pie sirds nav nācis un šo situāciju nebūt neuzlaboja fakts, ka šai hostelī bij tradicionālā ķīniešu tualete. Tā jau nav pierasts tupus tās lietas darīt, kur nu vēl kad ānuss deg. Ticis galā ar sevi izgāju uz mazu brītiņu balkonā izbaudīt skatu, tad ātri sataisījos un devos prom.

Izgājis ārā nolēmu, ka mēģināšu atrast kādu pludmali šeit tuvumā, tomēr atrados relatīvi tuvu ūdeņiem un bija sajūta, ka kaut kur te pat tuvumā jābūt kādai pludmalei. Kā vienmēr par savu uzticamo pavadoni izvēlējos frāzi: “Tad jau jādur taisni”, nevis reāli iepriekš jau izpētīju kur te kāda pludmale ir. Tā nu pēc kādām minūtēm 40,tādas taisnas duršanas caur pilsētas centru, nonācu pie savas “pludmales”. Vienīgi šeit izrādās pludmaļu nemaz nav, pēc skata šī ir vairāk tāda ostas pilsēta kuras galā ir šobrīd aizvērts atrakciju parks. Pēc visa iepriekš redzētā šī pilsēta (Džaņdjana) likās visai garlaicīga, kaut satiku savu pirmo Budu un pat atradu katoļu baznīcu. Nu neko, pēc 3h staigāšanas sāku sajusties visai saguris un nolēmu, ka būtu feini vismaz atrast kur palikt tālāk pa nakti, bet līdz ko pirmā viesnīca atteicās mani pieņemt pie sevis, tad izlēmu, ka nav ar ko un sāku plānot kā tad īsti tik līdz Hainaņa salai.

Stacijā uzzināju, ka vilcieni uz turieni nekursē, kas ja godīgi bija jābūt visai pašsaprotami, ņemot vērā, ka starp mani un Hainaņu ir visai paliels ūdens daudzums. Paliek vai nu autobus vai lidmašīna. Līdz turienei maksimāli kādi kilometri 200, tāpēc lidmašīna būtu mazliet pārspīlēta izvēle, bet internetā rakstīts, ka ar autobusu jākratās 6 stundas. Kā var 200 km sešas stundas braukt? Bet nu labi, kas jādara jādara un sāku meklēt kur te pie autobusa biļetēm var tikt. Apmulsis staigāju apkārt tādā kā autobusu parkā. Visapkārt autobusi, bet nekur neredz ne kādu vietu kur biļetes iegādāties, ne kādus sarakstus. Tad ar tulkotāja palīdzību apvaicājos vienai meitenei, viņa ar nezin, bet sirsnīgi vēlas man palīdzēt. Tad viņa mani pasauc un saka, ka tur pat pie stacijas piedāvā braukt biļetes Haikou (pilsēta Hainaņas krastā), es sapratu, ka viņa man atrada vietu kur biļeti uz autobusu dabūtu. Tā mazliet aizdomīgi gan, tur tāda tusnīgāka sieviete vienkārši prasa naudu 130 jēņas [16,5 Eur] un saka, ka viss būs. Tai brīdi es nolēmu: “Zin, te visi tādi draudzīgi, kas būs būs” iedodu viņai naudu, viņa man prasa vēl pasi. Iedevu ID karti, jo ar pasi baigi riskēt negribējās un tantuks pasaka lai uzgaidu un pazūd. Tikmēr viens čalīts tur pat blakus mani uzcienā ar arbūzu, ticis galā ar savu gabalu uzprasīju kur lai izmet mizu, šis paņem manu mizu ar visām sēklām un nomet tur pat pie savas būdas zemē. Bik apstulbu, bet viņš jau zin kā labāk un diži ar pārmetumiem neuzbāzos. Tantuks pēc kādām 25 minūtēm ir atpakaļ un saka, ka braukšu kopā ar četriem citiem čalīšiem, kas tur pat blakus atradās. Šajā brīdī man pieleca, ka šis laikam nebūs gluži mans standarta autobuss. Viņa atdeva manu ID un biļeti priekš prāmja ar kuru šķērsot līci. Tantuks teica lai sekojot viņai un tā mēs piecratā aizejam līdz vietiņai tuvāk ceļam un atkal kaut ko gaidām. Paiet minūtes 15 un man baigi sagribējās kaut ko iegrauzt, tur pat blakus nopirku čipsus, ūdeni, citus sīkumus. Visu ātri apriju un savai tantiņai uzprasīju kur lai šitos atkritumus izmet, šī ar daudz nedomājot paņem manu atkritumu maisu un aizmet bik tālāk tur pat uz ielas.
Vel pēc minūtēm 15 ierodas ar mūsu transports, taksis ar  četrām vietām un mēs esam pieci. Šoferis pilnīgi neko un saka lai visi bīdās vien iekšā. Tā nu tagad, es sēžu taksī, kopā ar 4 ķīniešu čalīšiem un mēs braucam un ej viņ sazin kurieni. Uzprasīju cik ilgi līdz Haiko uz ko dabūju atbildi: “Piecas stundas”.

Pēc divām stundām taksī esam Haianzhen, šoferis mums liek kāpt ārā un tad man pieleca, ka ar piecām stundām viņi domāja, ka tik ilgi prasīs tikt līdz Haikou, nevis, ka mums picas stundas tagad būs taksī jāsēž. Laimīgs nopūtos un ar saviem kolēģiem devāmies uz prāmju staciju.
Tā nu ar saviem jaunajiem četriem biedriem sēžam ostā un gaidām kuģīti. Kad prasu neviens man īsti nespēj atbildēt pēc ilga laika tas prāmis te īsti pienāks, vienu brīdi pat sāku mazliet uzvilkties, jo sēžu te jau kādas minūtes 40 un tiešām nevienam nav ne jausmas cikos kas te pienāk un atiet. Tā nu sēžu un vienu brīdi saskatos ar šausmīgi puiciska paskata meiteni, viņa pasmaida es atsmaidīju, bet momentā nodomāju: “A varbūt īstas arī ir čalis”. Tāpēc uzreiz novērsos un izlikos, ka man telefonā kaut kas interesants notiek. Pēc vēl 10 minūtēm es kolēģiem pārprasīju, vai tiešām neviens nezin kad būs prāmis, visi paraustīja plecus un es nolēmu, ka jāiepērk kas ēdams vietējā virtuvē. Tur pa 10 jēņām [1,1 Eur] tev iedod kaut ko ēst. Pavāre prasīja ko no visa vēlos un es teicu lai liek visu un viņa ar sakrāmēja no visa kaut ko. Tad laimīgs sāku ēst un viens no maniem kolēģiem pienāk un saka lai ēdu ātrāk, drīz kuģis būs klāt. Nu labi sāku rīt, kad pie manis pienāk tā meiča (?) un saka “Don’t eat, not healthy” [Neēd, nav veselīgi]. Es tāds šausmīgi izbrīnīts “Why not?” [Kāpēc ne?]. Viņa neko neatbildēja. Tad nu es izmetu to kas bija palicis un mēs sākām runāties. Un pat dzirdējis viņas (?) balsi es īsti nesapratu, es runāju ar zēnu vai meiteni, kas cenšas būt nenormāli puiciska. Viņa (?) minēja, ka vēlas patrenēties angļu valodu un vai es neesmu ar mieru viņai (?) sastādīt kompāniju uz kuģa un vienkārši pabazarēt. Kas ta man, būs jautrāk.
Uz kuģa mēs atradām vietiņu kur piesēst un sākām bazarēt. Viņa (?) pastāstīja, ka tikko bija aizbraukusi pakaļ pasei, jo vēlas tik prom no Ķīnas un atrast darbu Singapūrā. Tad viņa kaut ko ieminējās par savu draudzeni un es totāli apstulbu: “Tātad čalis”. Sāku neuzkrītoši pētīt un meklēt ādamābolu, bet ej un sazin cik viņi ir uzkrītoši, jo savu mūžu neko tādu nebija bijusi vajadzība meklēt. Bet viņa (?) ir labs sarunas biedrs un kaut angliski runā visai saraustīti kopējo ideju saprast var. Runājām par viņu, maniem tālākiem plāniem un izlēmām, ka pagaidām tālāk dosimies kopā. Viņa (?) pazīst pilsētu un vari ierādīt man kādu foršu hoteli, jo līdz šim brīdim es vēl ar vien neko rezervējis neesmu.

Pēc 2 stundu gara brauciena mēs esam nonākuši Haikou, mēs izkāpjam no kuģīša un uzzināju, ka viņu (?) sauc Dorno, kas galīgi man nepalīdzēja izprast viņas (?) dzimumu. Dorno saka, ka lai tiktu uz pilsētu ir jādodas ar autobusu, bet pēc divām pieturām Dorno saka, ka viņai (?) nepatīk autobusi un kāpjam ārā, tā pat nesot tālu līdz pilsētai, ko tur daudz, kāpjam ārā.
Izkāpuši ārā Dorno mazliet apjūk. Šitā neesot īstā vieta. Izrādās mūsu kuģītis mūs atveda uz citu ostu ne to kuru Dorno bija cerējusi (?) un līdz pilsētai esot kādi kilometri 15. Neko ejam ar kājām. Tad Dorno nostopēja vienu taksi, bet tad viņa (?) ar taksistu sāka nenormāli lamāties un viņš aizbrauca, ko pēc tam Dorno paskaidroja, ka šis pa daudz prasot un lai ejot divas mājas tālāk. Jāpiebilst, ka šajā brīdi par spīti visam esmu devītajās debesīs par visu notiekošo. Tad pēc kādiem metriem 600 Dorno nostopē skūteri un saka: “Šitie lēti, aizvedīs”. Es ar lielām acīm nevaru iedomāties kā viņš mūs trīs kaut kur aizvedīs, bet domāts darīts.

Šoferis saka “Okay” un braucam. Pēc piecām minūtēm viņš gan apvaicājas cik smags es esot. Nācās atzīt savus 78 kg, pluss soma, kopā ap kādiem 90 kg un to varēja arī just, jo nabaga skūterīts tādus svarus kādu laiku laikam nebija piedzīvojis.
Pa ceļam uz pilsētu bija pludmale “Holiday Beach” un Dorno šoferītim teica, ka šeit mēs izkāpsim. Viņa (?) gribot pastaigāt pa pludmali. Pludmalē skats bija visai pasakains, ūdens silts, vienkārši burvīgs vakars. Pastaigājām gar krastu, parunājām par dzīvi. Pēc kāda laiciņa devāmies atpakaļ un Dorno teica, ka ņems taksi. Tikām pie takša un jau pēc 3-4 minūtēm ceļā viņa (?) sāk uz šoferi lamāties man neko nesakot. Izvilku savu tulkotāju un tas tik man iztulkoja, kaut ko par to,  ka šoferis esot tik vecs, ka vairs nesajēdzot ko dara un, ka laikam viņš ir izvēlējies ne gluži to optimālāko maršrutu līdz mūsu galamērķim.
Pēc 30 minūtēm apstājamies un Dorno man iesaka hoteli, kas te pat pie viņas mājas. Godīgi sakot viņš izskatās visai šerps tāpēc biju mazliet noraizējies par cenu, bet kad uzzināju, ka maksās 192 jēņas [25 eur] nolēmu, ka varu tak vienu nakti sevi palutināt. Tad pie mums atnāca arī Dorno draudzene Vivi. Kopīgi viņas nokārto visu ar hoteļa administrāciju un dodamies uz manu istabu, kas noteikti ir 25 eiro vērta. Liela ērta gulta, nenormāli foršs motīvs, televizors un griestos iekārts šūpuļkrēsls.

Pēc tam mēs kopīgi izlēmām aiziet uz vienu vietējo bāru, kas piederot Dorno draugam. Pirms kura iegājām vienā ēstuvē, kurā tev tiek iedots tāds liels šķīvis un pateikts: “Liec iekšā visu ko vien vēlies no saldētavas un es Tev uztaisīšu ēdienu”. Daudz nedomāju, sametu iekšā pa vienam no visiem gaļas gabaliem un visādas citādas dīvainas lietas ko ieraudzīju atdevu savu šķīvi pavāram un Dorno saka “Ejam uz bāru, kad būs gatavs viņš mums atnesīs uz turieni”. Es tā nošokējos, jo bāris ir pavisam citā ēkā, bet nu labi paņēmām pāris aliņus un kopīgi pabazarējām. Tad mums atnesa ēdamo un kā izrādās ar pagatavošanu viņš domāja: “Es uzliešu ‘virsū ūdeni visam ko Tu sameti šķīvī un uzlikšu vārīties”, tā nu es tiku pie mistiskākās, barojošākās zupas savā mūžā.
Pēc kādām stundām 2, kad bija ap 1:30 kopīgi devāmies pa savām naktsmītnēm un gulēt.

Categories: Ceļojumi
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: