Home > Ceļojumi > “Pazudis tulkojumā” [11.07-12.07]

“Pazudis tulkojumā” [11.07-12.07]

2018 gads, 11 jūlijs.

Pieceļos mazliet neizgulējies, bet nu ko tur daudz. Paskatos ārā pa logu un no skata man būtībā atkārās žoklis. Visapkārt pilsētai ir tādi interesanti uzkalniņi, pilnīgi apauguši un uz katra tāda tradicionāla ķīniešu svētvieta (vismaz es tā pieņemu).

Lēnām sataisos, uzēdu savas nūdeles, čipsus un nenormāli asos žāvētās gaļas gabaliņus un nolēmu, ka diži ilgi šeit neuzturēšos un, ka jādodas vien tālāk. Vienīgā problēma: “Kā tikt atpakaļ uz vilcienu?” Tā, ka līdz šejienei biju ticis ar autobusu loģiski nolēmu doties uz tuvāko autoostu un tad jau no turienes gan kāds autobuss ar dosies uz vilcienu staciju.
Google maps uzrāda, ka tuvākā stacija ir 1,2km attālumā un, ka ārā ir sasodīti +37 grādi.
Kad izgāju ārā no viesnīcas man tā vien gribējās aiziet līdz tiem kalniņiem, bet nenormālā suta lika piekāpties saprātam un pa taisno doties uz autoostu. Pēc 30 minūtēm lēnā gaitā biju tur un tā kārtīgi pirmo reiz es saskāros ar problēmu, ka Ķīnā neviens nerunā angliski. Problēma ir tāda, ka kamēr biju Guandžo, kas Latvijas mērogā būtu kā Liepāja vai Jelgava es šobrīd biju Yunfu, kas salīdzinoši Latvijas mērogā būtu kā Bērzaune vai kāds cits mazs ciemats un šeit tiešām pilnīgi neviens nesaproti angliski.
Mēģināju sazināties ar vairākiem cilvēkiem stacijā, ar biļešu pārdevējiem un kaut kādu iemeslu dēļ, pat neviens īsti nesaprata ko mans tulkotājs viņiem raksta. Meitenes kases otrā pusē tik smaida un dod man zīmi lai uzgaidu.
Šajā brīdi es autoostā atrodos jau kādas minūtes 40. Tad no kasēm iznāk viens čalītis kurš man uz rokām rāda pieci, es īsti nesaprotu ko viņš ar to domā tāpēc vēlreiz cenšos paskaidrot savu sāpi un uz kurieni vēlos tikt. Pēc kādas 5 minūšu žestikulēšanas viņš beidzot saprot ko es vēlos un aizved mani līdz vienam autobusam un saka “To end” [Līdz galam]. Atvieglots par to, ka dzīvē beidzot notiek kāds progress iekāpju autobusā un jau pēc minūtēm 45 esmu atpakaļ pie vilcienu stacijas. Kā savu nākamo galamērķi izvēlējos Wuzhou, bez jebkādām problēmām tieku pie biļetes un dodos tālāk, šoreiz par laimi pat sēdvietā.
Pēc 1 stundas esmu klāt un līdz ko izkāpju ārā no vilciena mani pārņem jau mazliet ierastā 37 grādu dvesma. Šoreiz nodomāju, būšu gudrs, jau tagad nopirkšu biļeti tālāk uz Džaņdzjanu, lai man ir sēdvieta un lai viss ir nokārtots. Nostāvu kārtējās 20 min rindā kur man paziņo, ka vilciens uz Džaņdzjanu iziet no citas stacijas. Centos noskaidrot kur šī cita stacija atrodas, bet uz šo jautājumu man neviens nemācēja atbildēt, tik sapratu, ka citas un man jādodas kaut kur citur un man nav ne jausmas kur. Tālāk devos uz informācijas centru, kur, protams, arī mani neviens nesaprata, bet labākais ko uzzināju, ka man jākāpj iekšā 407 autobusā un jābrauc līdz galam. Tā arī daru, atrodu autobusu, samaksāju 3 jēņas un pēc 45 min esmu galā. Vienīgā problēma, tas gals galīgi neatgādina neko līdzīgu stacijai, bet vienkāršu pilsētas nomali. Pēc vēl vienas kartes izpētes google maps ir norādītas divas stacijas, viena pilsētas centrā, bet otra vairāk nomalē. Nolēmu tālāk doties ar kājām uz to kas pilsētas centrā un pie reizes izpētīt Wuzhou pilsētu. Skatos, ka minētā stacija Google maps atrodas apmēram stundas gājiena attālumā, tāpēc vienkārši duru tajā virzienā.
Apkārt visi brīnās ko viens tāds balts te pa nomali vazājas, bet viss tā mierīgi, karsti un kā vēl, bet beigu beigās tas ir tieši tas ko es no visa šitā vēlējos. Pēc apmēram stundas esmu ar nonācis tai vieta kur Google maps norādīja vilciena staciju, bet viss, kas tur atrodas ir visādi tirdziņi un dambis uz upi. Šajā brīdī es jau biju visai izbesījies tāpēc nolēmu, ka atradīšu veidu kā uzkāpt uz tā dambja un tad ievilkšu elpu lai pārdomātu kā tālāk rīkoties.


Sēžot uz dambja konstatēju divas lietas, ka no pilsētas kur atrodos šobrīd es nemaz nevaru pa taisno tikt uz Džaņdzjanu un lai tikt uz Džaņdzjanu man ir jātiek vispirms uz Guigang un uz turieni var tikt ar vilcienu no stacijas kur es biju iepriekš. Nu neko, mēģina tagad atrast autobusu atpakaļ uz to staciju. Pie tuvākās autobusa pieturas ieraudzīju divas, apmēram 17 gadīgas, meitenes un nolēmu viņām apvaicāties vai viņas gadījumā nezina kā tikt līdz vilciena stacijai. Kad sasveicinājos abas nenormāli salecās, bet ieraudzījušas mani kļuva šausmīgi priecīgas. Viņas gan īsti nezināja atbildi uz manu jautāju, bet pēc 10 minūšu sarunas ar policistu, kuras laikā ar muļķīgu smaidu es vienkārši stāvēju blakus un ik pa laikam neveikli pamāju, viena no viņām mani piedāvāja pavadīt līdz īstajai pieturai. Kamēr gājām līdz pieturai viņa pastāstīja, ka tikai pirms 8 mēnešiem pārvākusies uz šo pilsētu, jo mamma šeit dabūja jaunu darbu, es pastāstīju par savu ceļošanu. Viņa visu laiku bija ekstra laimīga un teica, ka es esot “first foreigner” [pirmais svešinieks] ar ko viņa savā dzīvē runājusi. Kad pienāca mans autobuss viņa pat piedāvāja braukt līdzi un mani pieskatīt lai iekāpju pareizajā vilcienā vai aizdot sīknaudu autobusam, bet zināju, ka tas ir vismaz 45 min brauciens. Tāpēc biju šausmīgi pateicīgs, bet pateicu, ka gan jau tikšu galā. Mēs uztaisījām selfiju un atvadājāmies. Atpakaļ vilcienu stacijā mani sagaidīja nākamais pārsteigums, izrādās Ķīnas vilcienu stacijām ir šausmīgi mistiski darba laiki un es tur ierados 17:55, jeb 15 minūtes par vēlu.

 

Domāju, ka nesēdēšu te pie stacijas durvīm 4h ar cerību, ka tad uzradīsies kāds vilciens kas man derēs tāpēc internetā rezervēju viesnīcu pilsētas centrā un devos tur atpakaļ. Hoteli arī atradu bez problēmām, aizgājis uz istabiņu nometu visas mantas, jo gribās pārskatīt somu. Pati istabiņa ir tīri jauka divguļamā gulta, TV, pat dators ar burvīgo Ķīnas internetu un pat tīri jauka tualete. Parakājos pa somu un dīvainā kārtā pamanīju, ka man palikušas tikai divas aploksnes ar naudu jeb 1600 jēņas [~206 eur], kas pēc maniem aprēķiniem ir viena aploksne par maz un ne gluži pietiekoši atlikušajai ceļojuma daļai. It īpaši, jo nezinu cik dārgas būs tālāk visas biļetes. Sēžu gultā un prātoju, vai tiešām kāds būtu man nospēris vai pats kaut ko smagi dēlī esmu salaidis. Esmu par 95 % pārliecināts, ka neviens no cilvēkiem ko esmu saticis nebūtu zadzis. Visticamāk, ka gan jau pats ko salaidu dēlī, bet gudroju cik nu varu, nekādīgi nevaru saprast kur liku tās 800 jēņas. Vispār jau, sūds par pašu naudu, tagad jādomā kā pie velna lai dabūt papildus lai varu izdarīt visu ko biju iecerējis. Pagaidām esmu mēģinājis 3 dažādus Ķīnas bankomātus un neviens no viņiem nepieņēma manu karti.


Labi, pasēžu pameklēju netā, ir varianti, tik visticamāk būs mazliet jāpačakarējas. Nomierinos un dodos atpakaļ Wuzhou ielās. Sākumā tradicionāli tik duru taisni, pāreju pāri vienam tiltam un kā šī vakara mērķi nospraužu tik pāri otram tiltam un atpakaļ. Pilsēta tik tālu izskatās visai drūma un domāju, ka došos tik pa labi līdz tikšu līdz otram tiltam, bet tad pēkšņi 23:30 uzdūros vesalai ielai, pilnai ar cilvēkiem, tirdziņiem un atvērtiem veikaliem. Izstaigāju viņu viscaur un pēkšņi attapos, ka atrodos uz ielas kur biju jau iepriekš pa dienu bijis un tur pat ar bija otrs tilts. Tad pēkšņi, pāri upei, kalna galā ieraudzīju mirgojošu templi un man vakaram bija jauna misija, tik līdz tam templim. Domāts darīts, speros tad uz turieni. Pa ceļam ieraugu vēl vienu bankomātu un domāju, ka zaudēt jau man nav ko un man par negaidītu pārsteigumu viņi izsniedza man naudu. Atvaļinājums glābts, nervi tagad mierīgi varu ar mierīgu sirdi atgriezties pie tempļa medīšanas.
Staigāju līdz atrodu tādu kā uzbrauktuvi, ielu kas ved uz pareizo pusi. Pareizais kalns, tad kāpēc nepamēģināt kur nu viņš mani ved. Kāpju augšā, jo tālāk kāpju, jo tumšāks paliek. Līdz atduros pret vārtiem, kas protams ir slēgti. Nu neko… bija forši pakāpelēt un izjust to emociju, ka Tu dodies kaut kā pilnīgi nezināma virzienā un beigu beigās man personīgi liekas, ka tieši šī emocija kad Tu dodies kaut iekšā kaut kamī nezināmā, tas azarts uzzināt, kas būs ceļa galā ir tas ko es meklēju un vēlējos izjust visvairāk šai ceļojumā. Un pat ja beigās es atdūros pret aizvērtiem vārtiem, ejot šo ceļu es ieguvu tieši to ko es vēlējos, jo beigās nevis mērķis, bet pats ceļš bija svarīgs.
Pēc tam dodos atpakaļ uz viesnīcu, paskatos 84 gada “Ghostbusters” un dodos gulēt.

 

2018 gads, 12 jūlijs.

Ar gulēšanu iet visai bēdīgi. Pa nakti esmu gulējis labi ja 4h, jo visu laiku nenormāli svīstu, pluss, kondicionieris arī nestrādā.
No gultas izveļos 7:45, jo diži jēgas ilgāk pa gultu vārtīties vairs nav, stacija veras vaļā 10:30 un tēmēju ap 10 jau būt tur. Nomazgājos, pagraužu vakarā nopirktās nūdeles, salasu somu un dodos prom.
Stacijā esmu jau 9:50 un gaidu kad to atvērs, līdz tam pētot stacijas sarakstu simbolus un google maps pilsētu tulkojums izfunktierēju, ka pirmais vilciens uz Guigang atiet 12:35. Tālāk pie biļetes tieku bez liekām problēmām, šoreiz gan atkal bez sēdvietas. Gaidot vilcienu stacijā vēlējos mazliet atgriezties ārpus Ķīnas normalitātē, paskatījos pāris YouTube klipus un palasīju Reddit.
Kad pienāca vilciens mani sagaidīja mazliet nepatīkams pārsteigums. Šoreiz tas nebija ātrvilciens, bet gan vecā tipa vilciens, kurā man vēl jāstāv kājās starp vilcienu vagoniem. Ar mani kopā šai starpvagonu vietā ir vēl kādi 10 cilvēki, viena ģimenīte ar 3 bērniem, divi jaunieši un viena sieviete. Lai īsinātu laiku centos klausīties mūziku, vai vietās kur parādījās internets lasīt Reddit, bet neērtības sajūta ar laiku tik auga kvadrātā. Pluss, Ķīnas vilcienos laikam nav aizligts pīpēt un protams vieta kur visi iet pīpēt ir starpvagoni, kas manu dzīves kvalitāti galīgi neuzlaboja. Man neskaitāmus momentus bija sajūta, ka es tūlīt iešu un kaut ko tiem pīpētājiem iešu teikt, bet ko? Mani jau tā pat nesapratīs un varbūt viņiem ir visas tiesības darīt ko viņi dara. Tad es atklāju vēl nepatīkamāku lietu, vilciens kustās nenormāli lēni. Pēc stundas bija nonācis varbūt trešdaļā ceļa.
Pēc kādas stundas ar pusi, kārtējā cerību pilnajā skatienā Google Maps, es pamanīju ko dīvainu. Vilciens nevis dodas pa taisno uz Guigang, bet novirzās mazliet uz leju uz Yulin pusi, kaut cilvēks stacijā man teica, ka no turienes uz Yulin nekādīgi nevar tikt. Pie sevis nodomāju, man pie kājas, ja būs iespēja es bēgšu no vilciena prom pēc iespējas ātrāk. Tā
Tā nu pēc 2h kājās stāvēšanas piesmēķētā starpvilciena kabīnē es izkāpu Yulin. Tur pat pie vilciena durvīm ar tulkotāja palīdzību, vilciena personālam uzprasīju: “Ja man ir biļete uz Gigang, vai es drīkstu kāpt ārā Yulin?”, čalītis atbildēja, ka viņš nezinot. Atpakaļ nekāpšu, pamāju viņam ar roku un devos prom.
Pēdējā problēma, kas varēja rasties bija, ka izejot no stacijas visiem pasažieriem ir jāieliek sava biļete tādā aparātā, kas pēc tam Tev izlaiž pa durvīm ārā. Kamēr domāju, kā un kādas būs mana paskaidrojuma izteiksmes, ka es zinu, ka esmu izkāpis nepareizajā pilsētā un, ka priekš manis šī ir pareizā pilsēta. Tavu laimi, tieši šajā stacijā, šajā laikā, šis aparāts ir salūzis un visus vienkārši laiž ārā tā pat.
Šoreiz būdams prātīgs pa taisno dodos uz biļešu kasēm lai nopirktu biļeti uz Džaņdzjanu kurš atiet pēc 4 stundām, kas ir visai labi, jo man vismaz ir iespēja ar izstaigāt šo pilsētu.
Yulin par spīti tam, ka iedzīvotāju ziņā ir visai liela pilsēta (5,6 milj), ir ļoti neatīstīta un šobrīd viņā tikai notiek lielākā infrastruktūras attīstība. Kā pirmais ko man mamma paziņoja par šo pilsētu, kad minēju, ka esmu te ir, ka šeit baigi populāri ir ēst suņus un lai uzmanos ar savu ēdienu izvēli. Lai nu kā, līdz ko Tu izej ārā noi vilciena stacijas to var redzēt. Pilsēta ir visai pelēka, izskatās netīstīta un visapkārt pusceltas daudzstāvu mājas. Un tas arī atspoguļojas cilvēku skatījumā uz mani. Kamēr gāju pa ielu 80% cilvēki uz mani atskatās un nevis tā, kā mēs šeit Eiropā kad ieraugam kādu tumšāku ādas krāsas pārstāvi, kad mēs apskatāmies piefiksējam pie sevis, ka laikam tā ir nepieklājīgi un turpinām savu dzīvi, bet tur uz Tevi skatās un beidz skatīties tikai tad, kad kakls tālāk vairs fiziski negriežas. Savā ziņā sajutos kā tāda slavenība un esmu mazliet pārliecināts, ka vismaz pāris cilvēkiem esmu pirmais baltais cilvēks ko viņi redzējuši savā dzīvē. It īpaši sajūsmā ir 8-16 gadus veci bērni, kas priecīgi māj un rāda ar pirkstu. Laikam jau arī rajonu pa kuru staigāt es izvēlējos tādu nabadzīgāku, bet bija interesanti apskatīties kā tur cilvēki dzīvo. Īpaši spilgti prātā palikusi situācija, kad uz viena skutera brauca vesela ģimenīte: pie stūres dēls, tad tēvs kurš stūrē, tad meita un beigās māte. Braucot man garām meitiņa man pamāja un es draudzīgi atmāju pretim un tad visa ģimene uz mani atskatījās, pat tēvs, kurš šobrīd ir atbildīgs par visas ģimenes izdzīvošanu skatās uz mani ne ceļu, kā minimums divas sekundas līdz viņa galva bija pagriezta kā minimums 110 grādus prom no ceļa un beigās viņš reāli skatījās sev pāri plecam nevis uz priekšu. Tai brīdī es sapratu, ka laikam nevajag riskēt ar cilvēku dzīvībām un jāsāk piedomāt kam es te māju.

 

Apstaigājis vienu apli es nonācu atpakaļ stacijā un bija pagājusi labi ja stunda ar pusi. Ātri ieskrēju stacijā nokārtot savas vajadzības un izdomāju doties tālāk uz izpētīt otru pilsētas pusi.
Kad eju pa ielu, pretim satiksmei uz mani atskatās 90% skuteristu, pirmkārt, jo es staigāju ar kājām, kas Ķīnā nav visai populāri, otrkārt es esmu balts. Pēc kāda laiciņa pie manis piebrauc viens čalītis ar skuteri. Neko daudz nenodomāju. Viņš apstājās pie manis un vēlas ar mani parunāt. Protams viņš nesaprot angliski, es ķīniski tāpēc piedāvāju savu balss tulkotāju. No sākuma viņš man prasa, no kurienes esmu, ko te daru, cik ilgi te būšu. Centos pēc labākās sirdsapziņas atbildēt uz viņa jautājumiem. Tad viņš sāka prasīt vai nevēlos gadījumā palikt pa nakti šeit uz ko mierīgi atbildēju, ka man pēc 2 stundām vilciens un laikam nesanāks gan. Tad viņš atzinās, ka ir gejs un kaut pret to kā tā man nav nekādu pretenziju man lēnām pieleca kāpēc viņš pie manis ir piebraucis un palika bik neērtāk. Es viņam paskaidroju, ka man gluži nav tādu velmju es vēlētos doties tālāk. Tad viņš palūdza vēl ko pateikt un nodomāju “Piekāst, varu jau nabagu uzklausīt”, viņš kādas 20 sekundes kaut ko bubināja manā telefonā un tad man uz ekrāna izleca šāds teksts “Lūdzu paliec, es nekad neesmu spēlējies ar iebraucēja *****”, kaut es tā ar neuzzināju, ar ko viņš tur īsti nav spēlējies, jo mans telefons izlēma to cenzēt sapratu, ka man šī saruna laikam šobrīd ir jābeidz un jādodas prom. Es viņam pieklājīgi atteicu un gāju prom, mazliet raitākā solī un tad viņš skaļi man no muguras uzbļāva “I hate You!” [Es Tevi ienīstu].
Tālāk nogāju vel kādas 30 min līdz nonācu pie viena stadiona. Apgāju tam apkārt, apskatījos kā sievietes labos gados spēlē volejbolu un devos atpakaļ uz staciju. Par laimi šajā vilcienā man bija atvēlēta sēžamvieta. Iekāpjot vilcienā varēju atkal sajusties kā slavenība, jo šis arī bija vecā tipa vilciens kur visi krēsli bija trīsvietīgi kopējie koka krēsli kuriem pāri pārlikta tāda kā sega, izskatam un ērtībai. Man apkārt sēž kādi 18 cilvēki, kad iekāpu savā vagonā un apsēdos savā vietā, visi kā viens uz mani skatās. Ceļa laikā daži uzdeva jautājumus no kurienes esmu, ko šeit daru, uz kurieni dodos. Vienai 14 gadīgai meitenei ar google maps izrādīju kur ir Latvija. Viens čalītis ļoti gribēja no manis nopirkt eiro un es viņam pārdevu 10 eiro banknoti un sapazinos ar diviem saviem sola biedriem. Tikmēr pāris 4-6 gadīgi bērni no manis vienkārši slēpjas. Kad neskatos viņi uzmanīgi mani pēta, bet līdz ko paskatos tā pazūd mammai azotē vai paslēpjas aiz krēsla. Kad visiem interese bija mazliet nozudusi turpināju rakstīt savu dienasgrāmatu.
Kad izkāpu no vilciena bija jau ap 11 naktī, tad uzreiz aiz stacijas mani sagaidīja viens no sola biedriem un teica, ka palīdzēs man atrast manu viesnīcu (es biju rezervējis vienu hosteli internetā) es sākumā teicu, ka nevajag gan jau tikšu galā, bet viņš uzstāja un es neturpināju atteikt.
Tā nu pastaigājāmies līdz nonācām līdz ēkai kurā hostelim bija jāatrodas, bet tur nebija pilnīgi nekādas pazīmes, ka te kaut kur būtu kāds hostelis. Pat čalītis ar kuru biju kopā nesaprata kas par lietu. Viņš aprunājās ar ēkas apsargu kurš ar laikam īsti nezināja kur te kāds hostelis varētu atrasties. Tad es viņiem iedevu telefona numuru, viņi sazvanijā galveno kurš minēja, ka hostelis esot vienā no ēkas ieejām 10 stāvā. Uzbraucam uz 10 stāvu, bet tur nav hosteļa norādītais 9 numurs. Izrādās bija jābrauc ar citu liftu kurš atrodas viena cita gaiteņa galā. Tad nu beidzot 0:15 biju nonācis līdz savam hostelim kuru man vienam nebūtu pilnīgi nekādas cerības atrast.
Hosteļa īpašnieks angliski pilnīgi nebumbum, tāpēc čalītis visu sarunāja, es viņam pateicos un viņš devās prom. Tikmēr es gribēju mazliet iziet ārā pastaigā, bet hosteļa īpašnieks teica, ka pēc 12:30 ārā nelaiž, ka ja gribu rīt varu iet pastaigāt.
Jāpiebilst, ka hostelī ir ap 18 vietām un es šovakar esmu vienīgais viesis. Labi, palieku hostelī un dodos gulēt.

img_0616

Advertisements
Categories: Ceļojumi
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: