Home > Ceļojumi, Uncategorized > “Pazudis tulkojumā” [09.07-10.07]

“Pazudis tulkojumā” [09.07-10.07]

2018 gads, 9 jūlijs.

Pieceļos ap 12 ar vieglu paģiru galvā. Lēnām izeju cauri dušai, sakārtoju mazliet savas mantas un sataisos tā lai es izskatītos puslīdz sakarīgi. Aizgāju līdz kopīgajai istabai kur Lju jau ņēmās ar savu darbu un dīvānā sēdējā viens čalītis kurš bija vienmēr šausmīgā sajūsmā par mani, bet nemācēja ne vārda angliski. Šodien es īsti neko nebiju ieplānojis un biju pat mazliet saguris no pirmajām divām dienām, tāpēc dienas pirmo stundu vienkārši pavadīju skatoties Ķīniešu filmas un žestikulējot ar savu jauno paziņu.
Pēc kāda laiciņa Lju pienāca un paziņoja, ka ap 15 hostelī ieradīsies valdības pārstāvji un būtu labāk ja es tai brīdī neatrastos hostelī. Neko vairāk viņa arī nevarēja paskaidrot. Sākumā man uzmetās tāda viegla panika, jo es nesaprotu vai viņi te manis dēļ nāk ciemos vai kā?
Šobrīd istabā atrodas jau kādi 5-6 jaunieši, visi apmēram 21-24 gadu vecumā no kuriem 3 pilnībā nesaprot angļu valodu un 2 kuri puslīdz labi māk runāt. Visi kaut ko sparīgi runājas, kamēr es tā sēdēju un lēnām domāju: “Nez kāda ir iespēja, ka mani drīzumā deportēs no šejienes?”

20180710_144654


Ap 14:15 izlēmu, ka nu ir piemērots laiks lai pazustu un mazliet labāk iepazīt pilsētiņu kurā esmu pagaidām apmeties. Tāpēc, ka man īsti nebija nekāda plāna nolēmu doties vienkārši taisni un kur nu nonākšu tur arī nonākšu. Domāts darīts, devos tik dziļāk pilsētā līdz atdūros pret tādu kā ezeriņu kuram visapkārt bija tradicionālās arhitektūras ēkas. Nākamo stundu vienkārši savā mierā pavadu apejot apkārt ezeriņam un izbaudot visai omulīgu miera sajūtu. Tad Lju arī man atsūtīja ziņu, ka valdības pārstāvji ir prom un viņi bija atnākuši tik pārbaudīt ēkas drošību un varu doties atpakaļ. Un šai brīdī beidzot pa ilgiem laikiem es varēju vienkārši izbaudīt mieru atpūsties un saprast, ka es esmu šeit Ķīnā.
Apgājis apkārt ezeriņam es ieraudzīju tūristu informācijas dēli, kuru lasot es lēnām sāku saprast cik traki tiešām ir ar angļu valodu Ķīnā un, ka šis ceļojums vēlāk varētu izvērsties krietni grūtāks kā plānots. Uz šī informācijas dēļa, kas ir oficiāli izveidots un pie tam apbalvots kā “Excellent Guide Marketing” [Lielisks ceļveža mārketings] no pilsētas valdības, ka šajā ceļvedī katrā otrajā teikumā bija smagas angļu valodas gramatikas kļūdas un katrs trešais teikums vispār nebija saprotams.

 

 

Tālāk ar GPS palīdzību devos atpakaļ uz hosteli.
Atgriežoties hostelī man jauni plāni nebija vēl ar vien uzradušies tāpēc vienkārši iejuku cilvēku bariņā, kas jau atradās galvenajā istabā un man par pārsteigumu blakus sēdējā meiča, kas tīri labi mācēja runāt angliski, diemžēl, viņas vārdu gan neatceros. Bet man bija neaprakstām prieks, ka beidzot kāds tiešām saprot kā minimums 80% no manis sacītā. Viņa pastāstīja, ka ir pāru psihologs, ka ir šeit atbraukusi lai satiktos ar saviem draugiem. Mēs aprunājām Ķīnas politiku, cilvēku un rasu stereotipus, meiteņu/ zēnu standartus mūs valstīs u.t.t. Es neatceros par ko tai brīdī runājām, bet Lju vienā brīdī pateica “Bet viņai viņas pilsētā ir draugs” es tā uz viņu paskatījos un ieraudzīju tieši to pašu sejas izteiksmi  ko toreiz klubā kad dejoju ar otru meiču. Mazliet nosmējos un mēs turpinājām sarunu.
Vēlāk izmazgāju pāris drēbju gabalus, jo 32 grādu karstumā man pa dienu aizgāja 2-3 krekli. Mazgāšana notika visai “Old School” stilā, ar bļodu aukstu ūdeni un veļas pulveri. Visu sakāru tur pat ārā pie durvīm un sāku cerēt, ka karstums žūšanas procesam ir svarīgāks nekā nenormāli mitrais gaiss, jo rīt dodos prom no hosteļa un būtu baigi superīgi, ja man nebūtu slapjas drēbes atpakaļ somā jāliek.
Pēc kāda laiciņa Lju piedāvāja pēc viņas darba laika beigām kopā pastaigāt pa rajonu kur atradās hostelis, aiziet uz pāris vietiņām. Protams, nekā labāka man ieplānots nebija un neatteicu. Šoreiz atmosfēra bija tāda mistiskāka, ik pa laiku kaut ko pasmīnam, aprunājam vēl neaprunāto, bet visā visumā nerunājam par neko daudz prātīgu, ir biežas klusuma pauzes un dažbrīd tāda neveikla sajūta. Varbūt tādēļ, ka rīt braucu prom, varbūt dēļ vakardienas izmaksām, kuras sava budžeta dēļ diži nepiedāvāju vēlāk ar apmaksāt, bet varbūt vienkārši jau viss bija izrunāts.
Šeit gan jāpiebilst, ka bieži vien runāt ar Lju ir visai tracinoši, ne dēļ viņas kā viņas personības dēļ, bet tādēļ, ka labākajā gadījumā no visa mana teiktā viņa saprata 50-60% un savas domas, pieņemu, viņa nespēja ar pateikt skaidrāk. Tāpēc bieži radās situācijas kad es viņai varbūt cenšos pateikt kādu gudru domu, tad ieraugu mulsumu viņas acīs un nu man jācenšas šo domu vienkāršot un beigās tik pat labi varu atmest ar roku tam ko vēlējos teikt. Lai nu kā dažreiz ir daudz vieglāk ja cilvēks Tevi nesaprot vispār, nevis saprot pa pusei un visticamāk pārprot pusi sacītā.
Lai nu kā pēc 2 stundām pastaigas Lju ieteica aiziet uz vienu bāriņu, kas pieder vienam no viņas draugiem. Labi, aizejam, Lju man nopērk aliņu, pati paņem sev ūdeni. Sēžam, viņa runājas ar bārmeni, tikmēr es tā mierīgi dzeru savu dzērienu un mēģinu pēc viņu emocijām saprast pr ko nez viņi runā.
Vēl pēc kādām min 15 bārā ienāk vēl viens čalītis, ja pareizi sapratu bāra īpašnieks vai bāra īpašnieka brālis. Viņš vismaz tā uz procentiem 30 runā angliski tad nu ar cenšos ar viņu ko sabazarēt. Viņš pastāsta, ka biznes neiet gluži tik labi kā gribētos un viss pārējais ar pilnīgi “dupsī”. Tad viņš izvelk 0,7 ķīniešu graudu šņabi un saka “Dzeram”. Divreiz nedomās, dzeram. Viņš ielej divus šotiņus, saskandinām un raujam iekšā. Es nolieku tukšu glāzi uz galda un nesaprotu kāpēc visu uz mani tā dīvaini skatās. Izrādās, ka ķīnieši šos šotiņus  rauj 2-3 reizēs, nevis visu uzreiz rīklē. Čalītsis tik nosmēja un salēja pa jaunam. Tā mēs kādu stundu sēdējām, ik pa laikam sadzērām un runājām par alkoholu, dzīvi un Lju, jo izrādās, ka viņš pats ar viņā saķēries.
Kad pudele jau bija gandrīz tukša bāra īpašnieks saprata, ka laikam jāslēdz bārs ciet un jādodas mājās, mēs draudzīgi atvadāmies un dodamies katrs uz savu pusi. Hostelī viegli iereibis dodos uz savu guļamvietu. Tur mani sagaida T.J. čalīts ap gadiem 19 pilnībā nesaprot angļu valodu, guļ gultā blakus manējai. Viņš man WeChat messenger atsūta ziņu (ķīniski) “Kā iet? Ko jūs ārā darījāt?”. Iemetu ziņu tulkotājā, nobrīnos un atbildu: “Neko daudz, pastaigājām un aizgājām uz vienu bāru”. Skatos T.J. uz mani neskatās, bet cītigi raksta atbildi: “Zini, ja Tu gribi draudzeni Tu vari mēģināt draudzēties ar (minēja vienu citu meiču, kas no Holandes bija atbraukusi). Kāpēc Tev obligāti jādraudzējas ar Lju?” Godīgi sakot nebija garīgais šai sarunai, bet negribēju ar būt nepieklājīgs tāpēc atbildēju “Čill, es rīt braucu prom”. “Ā nu tad vēlu veiksmi!”

2018 gads, 10 jūlijs.
Pieceļos ap 12:10 sataisos dienai un saprotu, ka šī ir mana trešā diena Guandžou un jātiek skaidrībā ko daru tālāk. Lju vēlas lai palieku vēl vienu vakaru un ar viņu kopā aizeju uz vienu salsas pasākumu un godīgi sakot bija grūti pateikt “Nē”, bet pēc mazas pārdomas sapratu, ka šis ir mans ceļojums un man ir jāturpina darīt ko biju iecerējis, brunčus varēšu medīt citu dien. Līdz šim viss ko biju saplānojis ir kā tik līdz Ķīnai un kā izdzīvot pirmās trīs dienas šeit, tālāk biju palicis pie divām iespējām: Ceļot pa austrumu krastu līdz Fužou un ar ātrvilcienu atpakaļ, vai pa dienvidu krastu līdz Hainaņa salai un ar vilcienu atpakaļ. Pēc nelielas googlēšanas nolēmu par labu Hainaņai, eksotiska sala, un no cilvēkiem ar kuriem runāju dzirdēju tik labākās atsauksmes. Kā nākamo galamērķi biju noskatījis Yangjiang pilsētu 70 km uz dienvidiem no Guandžou.
Kad pateicu Lju par saviem plāniem viņa palika tāda mazliet vēsa pret mani. Es savācu savas mazgātās drēbes, izskrēju mazu aplīti lai uzņemtu bildes ar vietiņām kuras vēl nebiju iemūžinājis. Tikmēr Lju lai man palīdzētu uzrakstīja zīmīti lai palīdzētu man nopirkt biļeti. Es biju cerējis uz kaut ko kodolīgu kā: “Vienu vilciena biļeti uz Yangjiang”, bet Lju nolēma būt radošāka: “Labdien, lūdzu palīdziet manam labam draugam tikt uz Yangjiang. Novēlu jums jauku dienu, liels paldies” vismaz viņa teica, ka tas tur rakstīts, lai nu kā savācu savas mantas un Lju pavadībā devos uz metro.

 

 

Dodoties uz metro pārņem tāda neveikla un tizla sajūta, jo iespēja, ka kādreiz vēl savā mūžā satikšu šo cilvēciņu ar kuru tīri interesanti pavadīju pēdējās 3 dienas ir visai niecīgas. Mēs īsti neko viens otram neteicām, jo laikam nebija īsti ko teikt. Lju izmeta, ka viņa jau ir pieradusi atvadīties no draugiem. Ķīnieši neapskaujas, tāpēc paspiedām viens otram roku, novēlējām visu to labāko un devāmies katrs uz savu pusi.
Līdz vilcienu stacijai tikt problēmu nekādu, jo metro sistēmu esmu jau iepazinis, bet ieejot pašā stacijā smagi apstūlbu, bet nodomāju diži nesvīsti par to visu, bet vispirms atrast kaut ko ko uzēst. Tad Ķīna atgādināja, ka esmu Ķīnā. Ieejot “Narvesen” tipa veikaliņā Tu tur neatradīsi neko no tā ko esi pieradis ēst, viss kas tur ir žāvētas jūras veltes, dīvainas garšas čipsi un vēl vairāk žāvētas jūras veltes. Domāju diži neriskēt un paņēmu suši ietītu vistu, kaut kādu mistisku dzērienu un vēl vairāk suši.

20180710_161349.jpg

 

Tad aizgāju apsēsties pie vienīgās sienas uz kuras nebija rakstīts “Sēdēt aizliegts” un sāku māgāt iekšā. Tad blakus man piesēdās ģimenīte ar trīs bērniem. Viens no mazākajiem puišiem par mani izrādīja šausmīgāko interesi tāpēc es viņam pamāju. Viņš uzreiz palika šausmīgi priecīgs un tad vecākā meita man uzvaicāja no kurienes esmu. Es centos izskaidrot, bet protams par Latviju neviens tur nav dzirdējis, tāpēc parādīju kur tas atrodas savā telefonā. Neilgi pēc tam visa ģimenīte priecīga devās prom, kamēr es viens, pret sienu atspiedies, kaut kādā Ķīnas vilciena stacijā māgāju iekšā suši.
Kad biju ticis galā ar savām pusdienām, sāku meklēt kā šeit viss strādā. Atradu biļešu pārdošanas vietu, noskaidroju kurā no 6 rindām man jāstāv un devos izbaudīt rindā stāvēšanas priekus. Rindas garums, aptuveni 40-45 cilvēki. Pēc 20 minūšu stāvēšanas pēkšņi uzradās policija, kas lika visiem rindā uzrādīt savus dokumentus. Tieši pirms manis stāvēja tāds mazliet nabadzīgāka izskata kungs, kad policija bija tikusi pie viņa, viņi diezgan agresīvi sāka diskutēt. Centos kaut ko saprast ar Google translate palīdzību, bet nesekmīgi. Tad viņi devās pie manis un mani pārņēma bailes, jo tīri tehniski es vēl ar vien nedrīkstu doties prom no Guandžou, jo vīzā uzrādīju, ka visu atvaļinājuma laiku atradīšos tur. Mazliet uztraucies, pirms viņi pat prasīja, es viņiem devu savu pasi, bet šie tik noskatās uz mani un dodas tālāk.
Pēc vēl 15 min biju ticis līdz kasei, parādīju viņai savu smuko zīmīti uz kurieni vēlos tikt un viņa man sāk kaut ko teikt. Es mazliet apmulsu, bet ieklausoties sapratu “Full, full” [Pilns, Pilns], zinot, ka diži strīdēties man nav iespējas devos prom no rindas lai saprastu ko darīt tālāk. Nu neko, jātaisa jauns plāns. Atpakaļ un Guandžou doties netaisos, plkst. vēl ir tik ap 15, tāpēc nolēmu, ka braukšu uz tuvāko pilsētu, kas ir uz pareizo pusi, bet vairāk uz Ķīnas vidieni, ne dienvidu krastu un manai izvēlei par labu krita Yunfu. Pēc vēl 30 min. rindā stāvēšanas bez lielām problēmām tiku pie biļetes uz Yunfu. Speciāli ar paņēmu vilcienu, kas izbrauc pēc 2h lai varu saprast kas un kā te notiek, bet izrādījās tiku visām drošībām cauri 10 minūtēs un tagad man ir stunda 50 minūtes ko nosist vilciena stacijā. Šo laiku izmantoju lai pirmo reiz izbaudītu Ķīnas publisko tualešu pieredzi un piedzītu notikums savā dienasgrāmatā.

 

Kad pienāca vilciens ar nekādu dižu problēmu nebija, uz biļetes pie rakstīts vagons 6, bet sēdvieta ir kaut kāds teksts. Nolēmu, ka droši vien sēdi kur gribi. Atradu brīvu vietu, nopūtos un sāku iekārtoties, kad pie manis pienāca 3 meičas saka, ka tā ir viņu vieta. Es tāds mazliet apstulbis centos uzprasīt, bet kur tad ir mana vieta. Viņas visas sāka mazliet smieties un norādīja, ka mana vieta ir stāvēt kājās starp vagoniem. Es smagu samulsu, atvainojos un devos uz savu vietu. Par laimi pats vilciens ir tā saucamais “bullet train” [ātrvilciens], kurš lielākajās taisnēs sasniedza līdz pat 230 km/h, tāpēc gala mērķī nonāku visai ātri.
Izkāpu no vilciena un pirmais kas mani šausmīgi pārsteidza, neskaitot svelmi, ir ka ir pilnīgā tumsa, šobrīd ir 21:15, bet debesīs piķa melnums, apkārt, neskaitot staciju, pilnīgi nekādas gaismas. Nodomāju, ka nu gan ir dupsī, google maps ar uzrāda, ka no viesnīca kuru rezervēju būdams vilcienā arī atrodas kādus 10 km no stacijas, bet tad vienkārši izlēmu sekot cilvēkiem un gan jau kaut kur nonākšu un nonācu ar. Visi pasažieri kāpa iekšā vienā autobusiņā un pieņēmu, ka tas ir jādara arī man. Par laimi man uz rokas bija prasītās 5 jēņas un nolēmu, ka gan jau viņš ved uz centru. Un bez jebkāda pārsteiguma tas ir tieši kur viņš mani aizveda. Kad izkāpu viena meitene palīdzēja man noorientēties kur ir mana viesnīca. Kad iegāju viesnīcas vestibilā tās īpašnieks man mēģināja izskaidrot, ka mana rezervācija ir atcelta, jo viņa viesnīca nedrīkst pieņemt ārzemniekus, es atmetu, ka būs jau labi un bez liekas brēkas meklēju jaunu naktsmītni.
Diezgan ātri atradu jaunu hoteli par lētu cenu, kas atradās 700 metru attālumā.
Kad mēģinu piereģistrēties sieviete aiz hoteļa letes man saka “100$ deposit”, par ko es baigi apstulbu, jo par hoteli kuru maksāju apmēram 13 eiro pa nakti  maksāt 100$ depozītu liekas baigi stulbi. Pēc neilgas diskusijas man pieleca, ka viņa sakot “hundred dollars” [simts dolāri] viņa domā 100 jēņas, jo viņa vienkārši aizstāj vārdu “nauda” ar vārdu “dolārs”. Iedodu 100 jēņas un dodos uz savu 8 stāva istabiņu. Numuriņš tāds paliels ar divām gūtām. Mazliet paskatos futbolu un nolēmu iziet ārā paskatīties kā šī pilsēta izskatās. Dēļ tumsas neko tālu nevar redzēt, bet pēc kāda laiciņa pamanu telefonā rakstīts “Your reservation has been canceled” [Jūsu rezervācija ir atcelta]. Nu man iestājas kārtējā mini panika, pārbaudu vai gadījumā tas nav par iepriekšējo viesnīcu, bet nē, abas rezervācijas ir atceltas. Mazliet stress pilns vēl pavazājos apkārt pa pilsētas ieliņām un dodos atpakaļ. Nolēmu, iešu iekšā, ja viņi man neko neprasīs, es ar diži ne ar ko neuzbāzīšos. Iegāju viesnīcā, piegāju pie administratores un uzprasīju kur es varētu tuvumā paēst, viņa tik norādīja uz blakus esošo KFC un neko citu neteica un es laimīgs devos atpakaļ vazāties pa pilsētu. Pēc kādas stundiņas atradu vienu mazu veikaliņu kurā nopirku žāvētus gaļas gabaliņus, čipsus, sulu, ūdeni, skuvekli un nūdeles par to kopā samaksājot 36 jēņas [4,6 eur].
Dodos atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājos, ieēdu, paskatos kaut kādu muļķīgu ķīniešu šovu un dodos gulēt.
Problēma, ventilators nenormāli skaļš un nevaru izdomāt kā pie velna izslēgt lampas man pie gultas. Izmēģinu visas pogas, nekā. Labi pamēģinam aizmigt tā pat. Pēc 1h saprotu, ka nebūs aršanas. Izslēdzu kondicionieri, vel pēc stundas saprotu, ka tomēr jātiek galā ar to gaismu, spaidu pa jaunam visas pogas, līdz lampa manā pusē sāk raustīties, nodomāju, ka tūlīt te kaut kādu īssavienojumu uztaisīšu, spaidu tālāk līdz viņa sāk raustīties ar vien trakāk. Tad nolēmu, ka piekāst vienkārši turu pogu nospiestu un pēc 5 sekundēm svētlaime, gaisma izdzisa. Laimīgs beidzot dodos gulēt.

Categories: Ceļojumi, Uncategorized
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: