Home > Ceļojumi > “Pazudis tulkojumā” [06.07-08.07]

“Pazudis tulkojumā” [06.07-08.07]

2018 gads, februāris.
Man paliek 28 un pirmo reizi savā mūžā es sajutos vecs. Ne tik ļoti cipara dēļ, bet vairāk tāpēc, ka savos 28 gados esmu panācis tik maz no visa par ko sapņoju. Un pirmo reiz mūžā mani sāka pārmākt bažas, ka man nepietiks laika izdarīt visu ko esmu vēlējies. Tai pat laikā es biju visai dīvainā vietā savā galvā attiecībā pret vienu daiļā dzimuma pārstāvi un mans darbs bija visai morāli nomokošs. ‘
Šo periodu šobrīd es atceros kā savu “Pus pusmūža krīzi”.
Tā nu kādu dienu, kamēr vārījos pats savā mazajā elles katlā, uz Facebook man atnāca “glābēj zvans”, Aivarēns atgriezies no kārtējās pasaules malas Latvijā un vēlas pabazarēt. Kaut ir trešdiena, šis ir viens cilvēks kuram es neatteikšu lai vai kas. Es gan vairs neatcerēšos ko mēs runājām “Francūzī” 2 naktī būdami visai manāmā palī, bet mūsu starpā tās pārsvarā gāja tā:

Aivars: Es biju [Valsts nosaukums] un tur ir ko redzēt.
Ainārs: Bāc, kā es Tevi “ienīstu” es gribētu aizbraukt uz [Valsts nosaukums]
Aivars: Tad brauc. Kas Tevi tur? (Pārfrāzēts)
Ainārs: …
Aivars: Atrodi vietu kur vēlies braukt, atrodi biļetes, nopērc un Tev vairs nebūs izvēles. (Pārfrāzēts)
Ainārs: …

[Es neatceros kā beidzās vakars, bet man ir sajūta, ka man vajadzētu atvainoties “Fraņču” īpašniekam par tualeti.]

Nākamajā dienā es paskatījos savā bankas kontā, savos kriptovalūtas krājumos un pieņēmu lēmu, ka nav ko te ākstīties. Man šobrīd ir pietiekami līdzekļi lai kaut kur aizceļotu, lai beidzot savā dzīvē kaut ko arī viņā redzētu. Un es nopirku biļetes uz Ķīnu 6-24 augusts.
Kāpēc Ķīna? Tam ir visai viegls ekonomisks pamatojums, es gribēju redzēt pilnīgi ko citu, citu kultūru, ēkas, vidi u.t.t. un es gribēju to darīt pēc iespējas lētāk. Kā rezultātā tobrīd man nāca prātā tikai divas vietas Indija vai Ķīna, bet Indija kaut kā mani baigi nepievilka, tāpēc tika ar nolemts par labu Ķīnai.

2018 gads, 6 jūlijs.
Man liekas man vienkārši nepielec. Es šobrīd braucu ar autobusu lai kāptu lidmašīnā, lai lidotu uz Ķīnu.
Man līdzi ir mugursoma kurā ir 4 apenes, 6 zeķu pāri, 3 T-krekli, 2 šorti, 2 bateriju lādētāji 20000+10000 mAh, skrienamās krosenes, K. Vonenguta “Timequake”, ~3100 RMB (~400 eur)[smuki saliktas aploksnēs pa 800 RMB],zāles priekš kuņģa, lietus jaka un šis blociņš. Mans šī brīža plāns ir tik līdz Ķīnai (Guandžou) un atrast hosteli kurā pavadīšu pirmās 3 naktis, tālāk… ko tālāk domāšu kad būšu ticis tik tālu.
Pēdējās 20 dienas visi kuriem es esmu stāstījis savus plānus kā pirmo jautājumu uzdod :”Vai Tev nav bail?” un es nekad nezināju ko atbildēt “Vai man būtu jābaidās?”, jo iekšēji man nekad nebija tā īsti bail, es pat nebiju īsti uztraucies. Es zināju uz kurieni es dodos un es devos ar 100%, ka ar mani viss būs kārtībā par spīti tam, ka man nebija ne mazākas idejas kur īstenībā es dodos.

Ir 6:24. Es neēsmu gulējis pēdējās 22 stundas (kaut laika zonu izmaiņu dēļ, man īstenībā nav ne jausmas pirms cik ilga laika es gulēju) un man neliekas, ka daudz kas mainīsies nākamās 18.
Dažbrīd liekas, ka tā tak nevar būt taisnība. Nevar būt, ka šobrīd esmu 1h attālumā no Ķīnas.

Man nav ne jausmas kā es nonākšu līdz savam pirmajam hostelim, bet no otras puses man nav ne jausmas vai mani vispār ielaidīs Ķīnā. Situācija ir tāda, ka pirms pāris minūtēm stjuarte man iedeva tādu lapiņu kas ir jāaizpilda visiem iebraucējiem, kur jānorāda savi dati un vieta kur Tu paliksi. Viss jau ir jauki un forši, bet kad iesniedzu dokumentus vīzai es tur norādīju lētāko hosteli kuru spēju atrast Guandžou un teicu, ka tur palikšu visas 18 dienas, bet protams tādi galīgi nav mani plāni un pēc vīzas iegūšanas atcēlu šī hosteļa rezervāciju. Kas būs ja es ierakstīšu aktuālo viesnīcu, bet viņi pārbaudīs vīzas datus un adreses nesakritīs? Es jau gribēju rakstīt viesnīcas adresi kas bija minēta vīzā, bet viņa man ir pieejama tikai e-pastā un Tavu brīnumu, protams Ķīnā internets man nav pieejams. Beigās izlēmu par labu, ka atrašanās vietas lauku atstāšu tukšu un ja ko prasīs ierakstīšu aktuālo adresi.
Iebraucot Ķīnā Tev jāizdara vēl viena interesanta lieta. Lidostā pirms muitas kontroles viņiem ir tāda interesanti automāti, kuros Tev ir jāatstāj savi pirkstu nospiedumi un selfijs. Man liekas pat nevienai Latvijas iestādei nav mani pirkstu nospiedumi, bet nu ko tur padarīsi? Tā nu nervozi dodos pretim migrācijas kontrolei, bet tur kontroliere tik ieskatījās man sejā, savāc manus dokumentus, mazliet īgni uzmet tiem aci, atmet man viņus atpakaļ un viņas acu skatienā bija skaidri redzama izteiksme lai tinos tālāk.

8:24 Esmu oficiāli ticis Ķīnas Tautas Republikā bez pilnīgi jebkādām problēmām.
Nākamā problēma ir atrast veidu kā tikt līdz hostelim. Un tad man mazliet sāka pielekt “Nu ir sūdi”. Skaties cik gribi apkārt šeit nav neviena balta vai pat melna cilvēka kuram Tu ar cerīgu skatu varētu pieiet klāt un kaut ko uzprasīt sev saprotamā valodā.
Nolēmu doties pie lidostas informācijas centra. Sieviete aiz letes samulsa brīdī pirms es jau biju pienācis klāt un ātri nonācu pie secinājuma, ka tālāk par “Hi!” varu īsti angliski vairs necensties ko skaidrot. Tā nu pēc neveiklas žestikulācijas un tulkotāja aplikācijas izmantošanas pie informācijas galdiņu man sanāca izskaidrot kur vēlos nonākt un tiku pie pilsētas metro mapes ar smuki apvilktu riņķīti ap staciju kurā man jākāpj ārā.
Kad esi sapratis kā var nokļūt kur nepieciešams rodas jauns jautājums “Kā Tu nerēķināsies par šiem pakalpojumiem?”
Pēc neilgas izpētes un vietējo iedzīvotāju novērošanas sapratu, ak sistēma ir visai vienkārša. Aizej pie automāta, uz ekrāna nospied kur ir Tava gala stacija, viņš Tev sejā iemet skaitli cik naudiņas viņš grib no Tevis, kuras Tev ir jāsamaksā un Tu atpakaļ dabūt tādu zaļu monētiņu kas Tev jānopīkstina ieejot metro un jāatdod izejot no viņa. Tā, ka man mana gala stacija ir zinām balstoties uz iegūtajām zināšanām viss pārējais bija sīkums.
9:36 Jau 15 min sēžu metro un prātoju. “Nez cik nepieklājīgi ir šeit publiski ēst?”. Pēdējo reizi tiku pie ēdamā lidmašīnā, kas bija 4 stundas atpakaļ un neteiksim kā tā bija diži sātīga maltīte un šobrīd rokās turēju tādas kā divas sviestmaizes ar nezinām saturu. Tieši tai brīdi man blakus uzradās atbilde, tantiņa apsēdās, no somas izvilka šausmīgi smirdīgu sviestmaizi un to notiesāja. Pēc 3 min, viena māmiņa ar savu mazuli nolobīja un apēda trīs vārītas olas.
10:09 Vēl ar vien sēžu metro, bet tad uz divām stacijām man priekšā piestājās viena meiča. Viņa man uzsmaidīja un klusi noteica “Hello”. Es tāds mazliet apstulbis no visas kopējās situācijas atbildēju ar laipnu “Hi!”. Pārējo laiku viņa nosēdēja telefonā, bet pirms kāpa ārā, ar jauku smaidu man vēl pamāja ar roku.
11:01 Esmu ticis ārā no metro. Pirmais ko redzu ir šīs divas daudzstāvu dzīvojamās ēkas un pirmais ko sajūtu ir 35 grādus karstu sutu, kas noteikti apstiprina manu neveiksmīgo izvēli šobrīd atrasties ieģērbtam divos kreklos.

Ir sajūta, ka esmu iekāpis kādā filmā. Viss liekas tik nereāli sirreāls, karstums, cilvēki. Tas, ka visā visumā Tu nesaproti ne kur Tu īsti atrodies, ne to kas Tev būtu jādara vai to, kas Tev notiek apkārt. Es kādas 5 min, pilnīgi apstulbis pastaigāju uz riņķi un sapratu, lai saglabātu kaut minimālas izredzes kaut ko atrast, man ir jātiek pie interneta. Tāpēc pirmais solis ir atšifrēt kurš no visiem veikaliņiem pieder kādai no telekompānijām.
Pēc 10 minūšu mazliet apstulbušas riņķošanas izrādījās, ka tur pat blakus stacijai arī bija “China Telecom” veikaliņš, tik tā vietā lai riņķotu pa labi, vajadzēja paskatīties pa kreisi aiz stūra. Iekšā viss tā pat kā Eiropā, pilns ar telefonu plauktiem, kaut kādi sīči spēlējas ar telefonu paraugiem  un pārdevēji nekam nepievērš uzmanību.
Piegāju pie kases, pateicu “Hello” un uz manis paskatījās 3 (ap 18-22 gadus vecas) ļoti pārsteigtas un izbrīnītas pārdevējas. Es centos izskaidrot savu sāpi un to, ka vēlos dabūt bezlimita internetu uz vienu mēnesi, bet skatiens viņu sejās izteica to, ka viņām nebija ne mazākas jausmas ko es saku.  Par laimi pirms vēl biju Ķīnā man ienāca prātā telefonā ielādēt tulkotājā Ķīniešu valodu ar kuras palīdzību, pēc 30 minūšu ilgas abpusējas tulkošanas tiku pie sava interneta.
Ticis pie interneta tālāk nācās atrast savu pirmo hosteli, un par laimi viņš neatradās pārāk tālu no manas atrašanās vietas. Tai pat brīdi mani pirmo reiz pārņēma sajūta, ka visi uz mani skatās un, ja tā atskatās uz šodienu atpakaļ es vēl ar vien neesmu redzējis nevienu balto cilvēku. Un izrādās man ir taisnība, skaties pa labi vai pa kreisi, kāds vienmēr Tevi vēro, citi atsmaida, citi vienkārši mazliet apstulbuši.

Pat pašu viesnīcu mans GPS (Google maps) atrada tikai ar grūtībām, jo izrādās, ka pateicoties Ķīnas aizliegumam izmantot Google servisus, viņu pilsētas kartes nav gluži pirmā svaiguma. Lai nu kā nonācis pie hosteļa (vismaz vietas kur man likās jābūt hostelim) stāvēja viens čalīts, kurš ne vārda nesaprata ko es saku, bet platu smaidu ieveda mani iekšā hostelī.
Vietiņa ir tīri jauka, blakus hostelim ir viens no Ķīnas tempļiem, hosteļa iekšpagalmā ir mazs baseiniņš kur peldas zivtiņas un bruņurupuči, ārpusē ir tāda kā virtuvīte, bet hostelī iekšā uzreiz aiz durvīm ir dzīvojamā telpa ar vairākiem dīvāniņiem, galda futbola galdu un televizoru. Tur arī satieku Lju Thing, visai izskatīgu viesnīcas administratori. Viņas angļu valoda nav gluži tai labākajā līmenī, bet cilvēciņš šausmīgi cenšas. Man tika iedalīta gulta vienā no trim divstāvu gūtām istabiņā.

Kad biju puslīdz sapratis kur esmu nonācis izdomāju, ka jāaiziet jāpameklē kaut kas ēdams.  Lju ļoti gribēja man nākt līdzi, bet nebija neviens cits kam atstāt administratora pienākumus tāpēc nācās vien iet vienam.
Sākumā gāju uz vietu no kurienes biju iznācis no metro, vienīgi šoreiz izlēmu, ka iešu uz otru pusi līdz atradīšu puslīdz sakarīgu pārtikas veikalu. Kamēr staigāju un blisinājos apkārt man pretim nāca viens melnādainais un ar tādu priecīgu sveicienu (it kā mēs būtu baigie čomi) mani pasveicināja uz ko es es mazliet apstulbis atmetu roku atpakaļ. (Laikam tiešām šeit nav diži daudz citas rases, ja pat melnādainajiem es šeit esmu kā savējais). Pēc tam es beidzot atradu veikalu kuru biju meklējis, izstaigāju viss apkārt un labākais ko atradu bija jau iefasēti rīsi ar vistu. Pa to laiku ārā bija sācies nenormālākais lietus. Stāvu ārā pie durvīm (kompānijā ar kādiem 30-40 ķīniešu kompanjoniem) 20-30 min līdz man piegriezās un nolēmu, ka auksts jau tas lietus nav, gan izdzīvošu un ķīniešiem par pārsteigumu (Es redzēju tos skatus) vēsā mierā devos atpakaļ uz hosteli. Pa to laiku Lju hosteļa čatā paspēja ierakstīt “Welcome Ainars or blue eyed Latvian brother (Sveiciens Ainārs, mūsu zilacainais latviešu brāli)”, kas protams bija patīkami, bet mazliet mulsinoši. Līdz hotelim tomēr bija pārāk tāli un man gribējās ēst, tāpēc vienkārši nostaigāju gar McDonaldu lai varu izturēt līdz brīdim kad varēšu uzsildīt savas pusdienas.
Kad atgriezos viesnīcā iepazinos arī ar citiem hosteļa iemītniekiem, kas mani pierunāja vēlāk ar viņiem doties uz baseinu peldēt. Kas īsti, retrospektīvā skatoties varbūt nav tā prātīgākā ideja, bet es atbraucu pēc piedzīvojumiem un tas ir piedzīvojums.
Pirms dodamies uz baseinu pasēdēju un parunāju ar Lju un Lee par Ķīnu, politiku, kā viņi skatās uz mums un to kā pasaule skatās uz viņiem.
Ap 19:30 dodamies uz baseinu. visu ceļu Lju turas man blakus un mēs čalojam par dzīvi un visādām sīkām muļķībām. Man līdzi nebija dvielis, jo cilvēki teica, ka būs iespēja to iegādāties tur pat blakus, bet neviens nebrīdināja, ka lielākais dvielis ko Ķīnas tirgus piedāvā ir 75*40 cm un skaitās “adult size(pieaugušo izmērs)”. Pats baseins ir ļoti maziņš un nenormāli smird pēc hlora (Kaut vēlāk (jau mājās) atklāju, ka hloram īstenībā nav smakas un tā smaka ko jūti baseinā ir hlora sajaukums ar urīnu). No 8 cilvēkiem, kas bijām atnākuši tik 2 izrādījās māk peldēt, pārējie tik vien kā mācēja, kā pa ūdeni plunčāties. Tikmēr es nopeldēju 2 aplīšus un pievienojos pluņčātāju bariņam.  Lju tad mani noteica kā sevis glābēju, viņa mēģinās peldēt, bet tad kad viņa sāks slīkt man viņa jāķer un jāpaceļ virs ūdens. Tā nu pagāja nākamās 40 minūtes, kā rezultātā no Lju nagiem man šobrīd uz krūtīm no Lju glābšanas bija uzradušās vairākas strīpas. Pēc kādas stundas un 10 minūtēm baseinā būšanas devāmies atpakaļ. Pa ceļam Lju ieraudzīja tādus milzīgus gliemežus un mēs abi iepalikām no pārējiem un pēdējo gabalu būtībā devāmies mājās vieni. Kad nonācu hostelī vēl mazliet ieēdu un beidzot pēc 38h garas dienas devos gulēt.

2018 gads, 8 jūlijs.
Piecēlos ap 9:45, aizgāju sasveicināties ar Lju Thin, kura man uzreiz piedāvāja aiziet kopā brokastīs. Daudz neko nedomādams protam piekritu, jo savā pirmajā rītā diez vai uz savu galvu atradīšu, kur nu būšu vel spējīgs nopirkt kaut ko sakarīgi ēdamu. Kopīgi devāmies būtībā uz to rajoniņu kurā es spēru savus pirmos soļus Ķīnā, tikai šobrīd visa iela bija pilna ar cilvēkiem. Abās ielas malās kauts kaut ko klaigā un tā ka viss ir tik skaļi daži pat izmanto megafonus lai būtu skaļāki par pārējiem. Iegājām iekšā vienā no vietējām ēdnīcām. Lju man prasīja ko vēlos, bet īsti nezinādams ko atbildēt, pateicu lai pasūta ko tradicionālu, bet neko pārāk traku. Tā nu pēc kāda laiciņa man atnesa nūdeles ar gaļu, zupiņu ar gaļu un kaut kādu baltu masu argaļu pa viduci.

Un viss, neskaitot zupu, ir protams jāēd ar irbulīšiem. Vispār, ja godīgi, galīgi nebija tik traki. Nūdeles kā nūdeles, zupiņa būtībā bija vai nu liellopa mēle vai aknas un tas baltais puņķis ar bija tīri okey, ja neskaita ķēpu ēdot ar irbuļiem.

Pēc brokastīm nolēmu, ka jāaizbrauc apmeklēt Guandžou centrs. Lju minēja, ka ļoti vēlētos braukt ar mani, bet viņai jāpaliek strādāt hostelī, tā nu sarunājām, ka pēc viņas darba laika aiziesim kaut kur kopā.
Kad izkāpu ārā no metro pilsētas centrā es biju pārsteigts par to cik ļoti nepārsteigts es jūtos par to ko redzu. Ēkas ir milzīgas, bet kaut kā nav tā iespaida un trūkst kaut kāds “WoW” faktors šai pilsētā. Pastaigājos apkārt atradu futbola stadionu un vienu milzīgu skvēru no kura var izbaidīt visu apkārt notiekošo.

Vel par ko es biju pārsteigts, ka šai pilsētā pilnībā nekur nav cilvēku pūļi. Mana tāda mazā fantāzija bija, ka vienu brīdi varēšu iejusties kā viens starp miljonu pūlī, bet varbūt dēļ karstā laika vai tas, ka es tur biju dienas vidū bija baigi maz cilvēku uz ielām priekš 19 miljonu cilvēku pilsētas. Kad biju vairāk vai mazāk izstaigājis centru nolēmu tālāk doties pa pilsētas mazākajām ieliņām, kur diezgan ātri uzskrēju virsū veikaliņam kas pārdod alu, tāpēc nolēmu paņemt pauzīti un tur iegriezties.
Alus, šausmīgi dārgs, it īpaši importa, kas maksāja ap 7-8 Eur par 0,33l, vietējie ap 3-4Eur par 0,5l. Te pēkšņi pārdevēja sāk ar mani runāt visai skaidrā angļu valodā, kas mani mazliet izsita no sliedēm, bet tā patīkami. Paņēmu vienu vietējo aliņu un kamēr tukšoju viņu ārā abi pačatojām. Meitēnu sauc Tylor, izrādās viņa mācās Nīderlandē un tagad pa vasaru atbraukusi mājās un piestrādā pie reizes. Pēc kādām 10 minūtēm čalošanas viņa man tā prasa: “Drīkst Tev uzdot vienu jautājumu?”. “Protams, šauj tik ārā”. “Mans draugs drīz atgriezīsies mājās un saki man godīgi. Vai es esmu resna?”. Šajā brīdī jāpiebilst, ka meitēns ir ap 1,60m, 48kg (Es uzprasīju). Uz ko es protams atbildēju, lai viņa beidz gvelzt muļķības un, ka viņa nav ne tuvu jebkam ko kāds jebkad varētu nosaukt par resnu. Bet vismaz tas apliecina lai kur pasaulē tur atrastos visām meitenēm ir šī viena universālā problēma. Atvadījāmies un devos tālāk. Šobrīd jau centrā esmu pavadījis kādas 5-6h, tāpēc nolēmu lēnām meklēt tuvāko metro staciju un doties uz hosteļa pusi.
Atpakaļ ceļā izlēmu izkāpt divas pieturas ātrāk, lai varu atrast kādu vietiņu kur mazliet ieēst un apskatīties vienu no tempļiem.

Pēc tempļa aizgāju uz McDonaldu kur sākumā nolēmu pasūtīt ēdamo caur automātu, bet pēc pasūtījuma veikšanas nonācu pie atklāsmes, ka man nav nekādu iespēju samaksāt par pasūtīto, jo vienīgi kā to var izdarīt ir vai nu kāds no Ķīnā ieviestajiem maksājumu veidiem vai arī “FACE RECOGNITION” (Sejas skanēšana), ķipa es nevaru Ķīnā samaksāt par saviem burgeriem ar VISA, Mastercard etc, bet ja ļoti vēlētos es varētu samaksāt ar savu sasodīto seju.

Face Recognition

Pēc tam hosteli atradu visai žiperīgi.
Atgriežoties hostelī Lju jau mani gaidīja, viņa bija tā tīri sapucējusies un jāatzīst izskatījās visai simpātiski. “Ejam uz to kafejnīcu kuru vakar minēju”. “Protams, tik ļauj man nomazgāties un sataisīties”.
Pēc minūtēm 30 biju uz līnijas un devāmies tālāk, līdz pašai kafejnīcai bija kāds 40 min. gājiens kura laikā gvelzām visādas muļķības viens par otru un apkārt notiekošo. Uzzināju, ka Lju šobrīd mācās kļūt par televīzijas diktori un vēlas kādreiz būt kāda slavena raidījuma vadītāja. Kafejnīcā pasūtījām, kaut kādus cepumus un kafiju, bet tad es atklāju, ka esmu paņēmis krietni par maz un šeit būtībā var samaksāt tikai veidos kuri man nav nekādīgi pieejami. Nākamās 30 min, Lju pavadīja sūdzoties par to cik viņai resnas rokas un fotografējot sevi no visiem leņķiem. Es piedāvāju uzņemt kopbildi, bet viņa teica, ka ar zēniem kopā nefotografējoties. Nu ko, ja nē, tad jau nē, bet nu varēju vismaz 30 min, sēdēt, skatīties uz simpātisku meiču un domāt, kā pie velna es šeit nonācu? Ik pa brīdim izspļaujot frāzes kā, “Tak beidz”, “Tu izskaties labi”, “Tavām rokām nav pilnīgi nekādas vainas” u.t.t.
Tālāk man par pārsteigumu mūsu vakars īsti vēl nebija beidzies, Lju minēja, ka viņa vēlas izbraukt vakarā ar kuģīti pa Zjuang upi. Domāts darīts, kaut jau šobrīd sajutos krietni neērti par to, ka lai ko arī mēs tālāk darīsim par visu būs jāmaksā viņai, jo man nav pilnīgi nekādu iespēju to izdarīt. Paņēmām taksi, aizbraucām līdz Zjuang upei. Lju piegāja pie kuģīšu atiešanas laika saraksta un manāmi sāka nervozēt. Ja pareizi sapratu tikko aizbrauca pēdējais kuģītis un ja gribam ar viņu braukt mums ir jāpaspēj uz kādu no nākamajām divām pieturām laikā. Es tā mierīgi to visu uztvēru un domāju, nu ko paspēsim paspēsim, nepaspēsim gan jau ko citu sadomāsim, bet Lju sākās tādas mazas histērijas lēkmes pēc kurām sapratu, ka šim cilvēciņam šausmīgi nepatīk ja kaut kas nenotiek pēc viņas prāta. Lai nu kā, pēc viena takša kurš tā arī neieradās un mazas skriešanas nonācām pieturā kurā kuģītis jau stāvēja. Lju izmisīgi tur runājās ar cilvēkiem un bez maz vai uzsāka vēl vienu histēriju, jo izrādās, ka tai pieturā nevar samaksāt ar WeChat QR kodu, bet tikai skaidrā naudā. Tikmēr es pilnīgi tā bezpalīdzīgi ar muļķīgu smaidu sejā, pilnīgi nespējīgs nekā palīdzēju tik noskatījos uz visu, bet Lju atrada cilvēciņus kuriem uz rokas bija nauda. Viņa pārskaitīja viņiem naudu digitāli uz viņu WeChat kontu un viņi iedeva naudu par kuru, pašā pēdējā brīdi Lju ar samaksāja par biļetēm. Bet Lju ar kaut ko atkal nebija apmierināta, izrādās mēs netikām uz Lielā kuģīša uz kura viņa tik ļoti gribēja, bet uz mazāka kuģīša, kas brauc to pašu trasi, tikai iz mazāks un ne tik izgreznots. Centos viņai ieskaidrot, ka tak vienalga kāds kuģīts galvenais tak to pilsētu redzēt no upes puses, bet nu viņa tā pat bija bi sašķiebusi lūpu. Pats brauciens bija visai jauks un kaut pāris ēkas jau bija izslēgušas savas gaismas bija tīri fantastiski redzēt šo pilsētu no šāda skatu punkta.

[UZMANĪBU: VIDEO SĀKAS AR ŠAUSMĪGI SKAĻU SKAŅU]

Kad bijām izkāpuši no kuģīša Lju bij nākamā lieliskā ideja: “Ejam uz klubu!”. Lju Guandžou dzīvo tik otro mēnesi un viņa ne reizi ne esot bijusi klubā, bet kopā ar mani viņa šausmīgi gribot beidzot uz vienu aiziet. Diži pretī nestrīdējos, sēdāmies iekšā taksī un devāmās uz klubu. No mūsu pēdējās pieturas līdz klubam bija kādu minūšu 15-20 brauciens un godīgi sakot, tai laikā es gluži nebiju 100% pārliecināts, ka taksists tiešām visu laiku mūs ved pa taisno uz turieni. Lai vai kā nonākuši pie kluba ieejas uzzinājām, ka mani iekšā nelaidīs bez pases uzrādīšanas, bet Lju apņēmības pilna teica “Braucam uz hosteli, savāksi pasi, braucam atpakaļ.”. Es gluži nebiju dižā sajūsmā par šādu vakara turpinājumu, jo 2 dienā pazaudēt savu pasi Ķīnas klubā gluži mani nevilināja, bet nu tomēr es atbraucu pēc piedzīvojumiem, tāpēc piekritu.
Atbraucām uz hosteli, es paņēmu pāris naudiņas un pasi, nometu telefonu, jo viņam baterija jau beidzās un devāmies atpakaļ uz to pašu klubu. Pirms devāmies atkal iekšā Lju sāka šausmīgi satraukties, sakot, ka nekad nav bijusi šīs pilsētas klubā un viņa nezinot kā tur būs un, ka viņai pat esot mazliet bail un šajā brīdī es jau centos viņu pierunāt iet iekšā, jo ko tur daudz ja jau tik tālu esam tikuši. Tad es paņēmu un kārtīgi viņu sakratīju, mēs abi nosmējāmies un devāmies iekšā.
Klubs pats par sevi piepildīts. Visi visur pārsvarā dzer pie tādiem maziem stāv galdiņiem piekrāmētiem ar šotiem un visādiem citādiem dzeramajiem. Dejošanai atvēlētas ir tādas kā divas modeļu mēles, kas nāk ārā no DJ skatuves, kaut šīs mēles ir piepildītas ar cilvēkiem ir grūti raksturot to ko viņi tur dara kā dejošanu, vairāk kā stāvēšanu mūzikas ritmā. Daudz nedomāju un stūmu Lju uz dejošanai paredzētajiem plačiem. Kaut kā iespraudāmies cilvēkiem pa vidu un tad es nolēmu, ka uz mani tā jau visi skatās un man te diži ko zaudēt nav, tāpēc sāku dejot tā no sirds un cilvēki to novērtēja. Visapkārt meičas smaida, čaļi akceptējoši krata galvu, vienīgi Lju tāda mazliet stīva man blakus. Centos viņu iekustināt. Tad viņa mani aptur un rāda lai uzgaidu, labi mēs tagad stāvam viens pret otru un es redzu, ka viņa gaida kaut kādu momentu un tad uzsāk tādu kā iestudētu deju. Sākumā viņa no manis ir pa gabalu, tad ar tādu mākslīgu pārliecības izteiksmi sejā viņa tuvojas man, tad pagriež savu dupsi uz manu pusi un uztaisa pietupienu un tad tā kā rīvējas pret mani. Teikšu godīgi, patīkami, bet līdz ko viņai kaut kas nepatika tā viņa atgāja no manis un gaidīja nākamo momentu tikai lai uzsāktu to pašu iestudēto gājienu atkal un atkal. Pa to laiku uz mani sāk skatīties un smaidīt citas meičas. It sevišķi agresīva paliek viena meitene melnā kleitā, nav gluži tik simpātiskā kā Lju, bet viņa ir pašpārliecināta un redzams, ka viņa ir atnākusi dejot. Mēs kopīgi tīri jautri padejojām kādas min 7 un tad es Lju sejā pamanīju šausmīgu neapmierinātību, es atvainojos savai deju partnerei un atgriezos pie Lju. Tas gan pēc 2 min neapturēja viņu atgriezties un prasīt manu telefona numuru, kur man nebija. Ar Lju mēs nodejojām vēl kādas 2-3h, tad izdomājām doties ārā.
Šorīt pulkstenis ir apmēram 2-3 naktī, kad Lju ieminēja, ka vēlas izdarīt ko traku, ko viņa nekad vēl dzīvē nav darījusi. Palikt nomodā visu nakti… Es par to mazliet nosmējos, bet domāts darīts, iegājām tuvēja veikaliņā nopirkām 3 alkoholiskus kokteiļus un devāmies nakts pastaigā pa Guandžou.
Mēs vienkārši staigājām gar Zjuang upes krastu un runājām viens par otru, mūs kultūru atšķirībām, attiecībām un vispārējo nostāju par dzīvi. Mēs devāmies pāri vienam tiltam un kaut kad Lju ieminējās, ka viņa nekad nevarētu noskūpstīt kādu kurš nav viņas puisis, ar ko es nosmēju, ka manā galā tā gluži nav. Viņa gan izrādīja vieglu nepatiku pret šādu ideju, tad es piegāju pie viņas un pateicu ko līdzīgu “Bet šonakt mēs varam izlikties, ka esam kopā” un noskūpstīju viņu. Viņa nepretojās un neizrādīja nekādu nepatiku, ja godīgi, man tas viss likās tā vienkārši mazliet jauki. Viņa pasmaidīja un mēs devāmies tālāk. Tā nu mēs no 4-7 rītā pļāpājām, es izrādīju viņai kā es dejoju ar meitenēm Latvijā, mēs klausījāmies viņas mūziku  un tā arī ap ~7 no rīta kāpām iekšā taksī un devāmies atpakaļ uz hosteli.

Advertisements
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: