Ainārs Bērziņš

2018. gads, 17. jūlijs

Kā vienmēr pieceļos ap 10. Šodienas plāns ir nonākt pēc iespējas tuvāk jūrai, salas austrumu pusē. Pēc viegla acu uzmetiena kartei, izvēle krita par labu pilsētai Longlouzhen. Neko vairāk ar nepētīju, nerezervēju hoteli un sāku plānot kā lai vispār tur nonāk. Par laimi gan, salai visapkārt ir izbūvētas ātrvilciena sliedes, tādēļ vienīgais kas man bija īsti jānoskaidro kur ir tuvākā vilciena stacija.
Pēc 4 Haiko pavadītajām dienām, biju jau visai labi iemanījies kā šeit izmantot sabiedrisko transportu un bez liekām problēmām 45 min. laikā esmu nonācis stacijā kuru man uzrādīja telefona kartē. Bet še Tev, izrādās šī stacija vairs nestrādā. Centos ieraudzīt vai varbūt kaut kur cilvēki vēl staigā, vai varbūt kur citur ir ieeja, bet nē. Stacija ir pamesta un kaut vilcieni vēl šķērso šo vietu, neviens vairs šeit neapstājas.

Nu labi, ko tur daudz, skatāmies kur ir nākamā. Šoreiz gan tiek atrasta tā pati galvenā pilsētas vilcienu stacija un pēc min. 30 esmu jau tur.
Kā izrādās vilciens neiet gluži līdz pašai Longlouzhen, bet līdz Wenchang, kas atrodas netālu. Pie vilciena biļetes tieku bez problēmām un esmu ceļā.
Pēc apmēram stundas, 30 minūtēm, esmu galā. Izkāpju no vilciena un pēkšņi saprotu, ka esmu nekurienes viducī. Apkārt nav nekādas pilsētas, tikai mežs un pāris privātmājas. Ieskaitījos kartē un izrādās esmu kādus 5-6km no pilsētas. Bet lai “uzlabotu”manu situāciju ārā sāk vēl pamatīgi līt.
Žigli aizskrēju paslēpties zem viens mājas jumtiņa un sāku domāt ko tālāk. Pati Longlouzhen in kādus 25-30 km no šejienes, bet izdomāju, ka ja jau tikšu līdz Wenchang gan jau kāds autobus mani aizvedīs ar līdz galam. Ārā līst un man šobrīd īsti nav variantu, līdz pie manis piebrauc mocītis uz trīs riteņiem un māj man, lai kāpju iekšā. Variantu man nav tāpēc tā ar daru. Parādu viņam vietu kur vēlos nonākt un viņš man saka, ka viņam nav ne jausmas kā tur nonākt, bet viņš labprāt mani līdz Wenchang centram aizvestu. Domāts darīts.

Pēc apmēram 10 min tieku aizvests līdz centram, no manis uzprasīja 20 juaņas (~2,50 eur) un visi laimīgi.
Nodomāju, ka pirms kur dodos tālāk ir jāizplāno kā to izdarīt, atradu vienu mazu picēriju, pasūtīju picu ar dzeramo un sāku meklēt. Kā izrādās pilsētā īsti nav nevienas autoostas, vai pat pieturas. Tas mani mazliet nošokēja, a ko tālāk? Atradu, ka ķipa kaut kur esot pilsētas tūrisma centrs, nolēmu doties tur un tad ar zīmju valodas palīdzību noskaidrot kā es varētu tikt līdz savam galamērķim. Ātri visu notiesāju un dodos. Kad nonācu līdz “tūrisma centra” norādītai vietai, atklāju ka tur atrodas frizieris un tas nav gluži tas ko man šobrīd vajadzēja un lai “uzlabot” manu situāciju vēl vairāk atsāk līt. Godīgi sakot, šī bija pirmā reize šī piedzīvojuma laikā kad man sāka nokārties rokas un beigties idejas ko darīt tālāk. Pāri ielai bija vietiņa kas izskatījās pēc bāra, tāpēc lai vismaz uzlabotu garīgu izlēmu, ka paņemšu kādu aliņu pasēdēšu pie galda un izvērtēšu situāciju vēlreiz.
Piegāju pie letes un ar tūlkotāja palīdzību uzprasīju vai viņi šeit pārdod kaut ko alkoholisku un protams atbilde bija “Nē”, bet meiča aiz letes ar smaidu sejā ielēja man ūdeni iemeta pāris citronus un teica, ka tas uz viņas rēķina. Pasmaidīju paņēmu dzeramo un uzprasīju viņai, kā es varētu nokļūt līdz Longlouzhen. Viņa izvilka savu telefonu un prasīja “To space city?” (“Uz kosmosa pilsētu?”) es tā izbrīnījos, bet nolēmu, ka droši vien tulkotājs kaut ko nesaprata, tāpēc parādīju karti. Tad viņa teica, ka jā, uz turieni sabiedriskā transporta neesot, bet lai pagaidu, viņa pamēģinās kaut ko noskaidrot. Es pateicos un aizgāju apsēsties pie viena galda.

Pēc kādam min. 10 viņa pienāca un teica, ka viņai ir draugs kurš mani varētu aizvest uz turieni un es varu izvēlēties vienu no diviem variantiem: maksāt 30 (~3,7 eur) juaņas un pagaidīt kad uzradīsies vēl trīs braukt gribētāji, vai maksāt 100 un braukt vienam. Daudz nedomāju, teicu, ak ar mieru esmu 100 (~13 eur) atlikt lai tik ātrāk tiktu uz turieni.
Tā nu pēc kāda laiciņa mans taksis bija klāt, meiča vēl noteica, ka viņa man pa 80 sarunāja, es pateicos mēs uztaisījām fiksu bildi un devos prom.

Kamēr braucām uz Longlouzhen uznāca nenormālākais negaiss, ārā pa logu, dēļ lietus varēja redzēt labi ja 20 metru tālumā un tad pēkšņi es atcerējos, ka mana mamma man kaut ko minēja par taifūnu, kas itkā tuvojoties šai salai. Ātri iemetu aci Google un laik apstākļu mājas lapās un ieraudzīju šo:

Izrādās salai tuvojas taifūns, kas ir lielāks par pašu salu. Pēc mazas izmeklēšanas atradu, ka tīri tehniski pilsētā ir izsludināts dzeltenais trauksmes signāls, kas pēc google raksturojuma nozīmēja, ka pilsēta itkā tiek evakuēta. Ja godīgi iestājas mazliet panika un es lēnām sāku apsvērt ka lai taksistam pasaku, ka vēlos tikt atpakaļ uz vilciena staciju un kādu drošāku pilsētu. Bet tad es apskatījos uz pašu taksistu, kurš par spīti visam apkārt notiekošajam bija ļoti mierīgs un apmierināts ar dzīvi un kaut kā tas mani nomierināja. Kas būs tas būs.
Kad nonācām galā, laiks bija krietni nomierinājies, tā sauktais, klusums pirms vētras. Man vēl ar vien bija maza panika, tāpēc atradu tuvāko veikaliņu un sapirkos vis kaut kādus štruntus ko paēst un padzert pirms iespējams sava likteņa “pēdējām stundām”.
Tā, ka pulkstenis šobrīd vēl bija tik kādi 20 un ārā vēl bija puslīdz gaišs izgāju mazliet pastaigāties un, kas pirmais man iekrita acīs bija tāds mazs kalns tālumā

Tā ka ja nu rīt vēl būšu spējīgs staigāt, tas būs mans mērķis.
Aizgāju atpakaļ uz savu istabiņu 8 stāvā, paskatījos YouTube un kaut baigi gribējās sagaidīt to taifūnu, tā arī nesanāca un liekas nolūzu ap 11-12.