Home > Ceļojumi > “Pazudis tulkojumā” [22.07-23.07]

“Pazudis tulkojumā” [22.07-23.07]

2018. gads, 22. jūlijs

Piecēlos ap pulksten 10:30 savā otrā stāva gultā. Skatos, ka šobrīd vienīgais esmu nomodā un pārējie vēl atkopjas pēc vakardienas. Pašsajūta? Labāka nekā cerēts, galva ir mazliet putrā, bet nav gluži tā, ka negribas būt starp dzīvajiem. Drošības labad gan noskrienu gar labierīcībām, bet par laimi viss nāk ārā pa pareizajiem galiem.
Es kādu laiciņu pasēdēju ārā, izbaudīju mieru un galvas sāpi. Pēc kādas pusstundas lēnām arī sāka celties pārējie. Atvadījos no Caitlyin un pārējiem, sakrāmēju savas mantas un devos atpakaļ uz vilcienu, lai atgrieztos Haikou pie savām mantām.
Pie biļetes tiku bez problēmām, vienīgi biju jau iemanījies viņu atpazīt un uz manējās bija tie nepatīkamie simboliņi, kas nozīmēja, ka sēdvieta šajā reisā man nav atvēlēta. Mazliet mazāk apmierināts ar dzīvi smagi nopūtos un devos uz norādīto peronu. Līdz pašam vilcienam ilgi nebija jāgaida un jau ap 13:15 220km/h ātrumā devos uz savu galamērķi. Šoreiz gan sēžot uz savas somas blakus izejas durvīm. Pēc apmēram stundas ar pus esam galā un lēnām sāku prātot kā lai pavada savu pēdējo vakaru šeit. Tehniski pilsētā esmu jau redzējis visu, kas Dorno likās vērts šeit redzēt, tāpēc nolēmu, ka vienkārši aiziešu līdz viesnīcai, nometīšu liekās mantas un došos virzienā kurā vel neesmu bijis. Kā vienmēr, domāts darīts, ap 16:45 izeju no viesnīcas un duru taisni. Apkārt viss ir tāds mierīgs, pat visai kluss, grūti saprast vai tas tāpēc, ka esmu vairāk nomalē no centra vai tāpēc, ka cilvēki vēl strādā, vai vienkārši vietējo nepatika pret staigāšanu kā tādu. Vienā brīdī es gāju cauri tādām, kā mini parkam, gar vienas upes malu un man blakus pienāca viens sirmāka gājuma vīrs un sāka ar mani ķīniešu valodā runāt. Es protams nesapratu ko viņš man saka, bet viņam arī tas īsti netraucēja.

Ik pa laikam es izmetu kaut kādas frāzes un viņš bija priecīgs, ka laikam beidzot kāds viņā klausās. Es mēģināju izmantot savu tulkotāja aplikāciju, kas īsti nespēja viņam izsekot līdzi, bet pa laikam izleca tādi vārdi kā. Politiķi, valsts, karš, iebrucēji, korupcija u.t.t.
Kad izgājām ārā no parka, mūsu ceļi šķīrās, viņš man pamāja ar roku, uzsēdās uz sava riteņa un devās prom. Tikmēr es pats dzinos tālāk pilsētā iekšā.

Pēc kāda laiciņa nonācu pie viena no lielveikaliem un izlēmu ieturēt vakariņas. Izmeklējis visu veikalu un baidīdamies riskēt iet kaut kur un reāli kaut ko pasūtīt atradu sušī veikala pēdējā stāvā, kur izskatījās, ka vienkārši ņem ko gribi un maksā pēc tam. Negribēdams, neko pārprast es vienai no apkalpotājām uzprasīju kā Te viss strādā, viņa apmulsa un norādīja lai uzgaidu. Tad pēkšņi no nekurienes man apkārt uzrādās 4 meitenes 16-24 (Ar viņiem tiešām nevar saprast) visas mēģinādamas saprast kā var man palīdzēt. Es mēģināju pastāstīt savu sāpi, bet viņas tik smejas. Tā pēc kādām sekundēm 45 uzradās viena nopietnāka sieviete un aiztrenkāja visas manas meičas, bet no visa sapratu vismaz, ka ņemu ko gribu un beigās pie kases atrādu savus šķīvīšus un tad maksāju atkarībā kādās krāsās tie šķīvīši ir.

Paēdis devos tālāk līdz atdūros pret upi, nolēmu, ka šis būs man gala punkts, jo ārā paliek jau tumšs un šovakar man vel būtu jātiek ar atpakaļ uz hoteli. Apsēdos uz vienas malas un lēnām sāku pārdomāt, ka tas laikam arī viss.

Tā es arī tur nosēdēju kādas stundas divas, apdomājot visas tās muļķības kam esmu pēdējā laikā gājis cauri un cik beigu beigās man tomēr ir veicies, ka varēju tam visam iet cauri un beigās būt šeit.
Mazliet pie sevis paraudājis nolēmu, ka ir laiks doties atpakaļ.

2018. gads, 23. jūlijs

Pieceļos tīri laicīgi ap 9:30. Zinot, ka man lidmašīna izlido 23:10 dižas steigas nebija, bet bija jāsāk domāt kā tikt līdz tai lidostai. Par laimi manas iegūtās zināšanas “A-maps” (Ķīniešu google maps) nostrādāja visai labi un bija skaidrs, ka vienīgais ceļš ir 40 min brauciens ar autobusu.
Tā, kā brīvā laika man vēl bija padaudz nospraudu sev divus mērķus: atrast kārtīgu ķīniešu tēju un aiziet Wugong templi kuram pastāvīgi līdz šim biju gājis garām. Paēdu brokastis, savācu beidzot visas savas mantas vienkopus un ap 11:15 devos prom no hoteļa.
Pēc apmēram 20 minūšu pastaigas biju nonācis līdz templim, kas godīgi sakot bija vairāk kā maza cietokšņu pilsētiņa ķīniešu stilā. Tobrīd sāka ārā diezgan mežonīgi gāzt lietus, bet nolēmu ja jau reiz esmu atnācis diži prom neiešu. Samaksāju pie ieejas 20 jēņas (2.5 eur) un gāju iekšā. Pie ieejas vēl satiku krievu tūristu grupu ar kuriem mazliet aprunājos, pastāstīju īsumā savu stāstu un viņi visi tādi izbrīnīti novēlēja man veiksmi.
Templis pats par sevi tāds ļoti jauks, ar daudzām vēsturiskām liecībām kuras bija patīkami aplūkot. Šur tur bija visādi apraksti arī angļu valodā, tāpēc kur varēju palasīju par ķīniešu vēsturi. Izrādījās senajos laikos Haikou bija, kā angļiem Austrālija. Vieta kur sūtīt savus noziedzniekus. Tā arī uz šīs salas visi pirmie ciemi un pilsētas tik celtas ar izsūtīto rokām un šis templis esot viena no pirmajām celtnēm Haiko salā. Kamēr staigāju apkārt un visu apbrīnoju ieraudzīju trīs meičas vietējos tērpos taisām foto sesiju, gribēju uzprasīt vai varu uztaisīt ar viņām bildi, bet īsti negribējās viņas traucēt.
Tā pēc kādas stundas, kad biju izpētījis visu templi, nolēmu, ka jāatpūtina kājas, aizgāju uz tempļa vidū atrodošā ezeriņa saliņas pasēdēt, atpūsties un paskatīties kas internetā jauns. Pēc minūtēm 20, tās pašas trīs meičas uzsāka foto sesiju ap to pašu vietu, tāpēc brīdī kad manīju, ka viņas ietur pauzi izlēmu saņemties un tikt pie bildes ar trīs vietējām daiļavām.

Tālāk mērķis bija atrast kādu vietiņu kur paēst, tāpēc izlēmu atgriezties vienā ēstuvē netālu no hoteļa kur iepriekš dzīvoju. Paņēmu pāris ēdienus, kas man likās kaut cik ēdami un pēc skata atpazīstami, laimīgs paēdu un soļoju tālāk meklēt savu tēju.

Pēc sātīgajām pusdienām ārā vēl ar vien lija, bet kas izlemts jādara. Tēja ir jādabū. Sākumā nogāju gar tirdziņiem, domādams, ka īstu ķīniešu tēju dabūšu uz ielas, bet man par pārsteigumu neviens tēju nemaz šeit nepārdeva. Nostaigāju, gar kādiem 3 tirdziņiem kuru atrašanās vietu zināju, bet nekā. Savā izmisumā aizrakstīju savai Tinder meičai un Dorno jautājumu, kur pie velna te var pie tējas tikt?
Viņas man atsūtīja pāris lokācijas vietas, bet visas bija vairāk tādas vairumtirdzniecības vietas. Bez tējas mājās braukt nevar, tāpēc padevos un devos uz vienu no viņām. Pa ceļam uz veikalu iegāju vel vienā ķīniešu templī, kur varēja aplūkot kā ķīnieši tajā laikā dzīvoja un pastaigāt pa visādām senām istabām. Šo iespēju arī labprāt izmantoju.

Nonācis līdz veikalam fiksi atradu savu tēju, samaksāju visai bargu naudu par viņu un devos meklēt autobusu uz lidostu. Pateicoties savām nu jau iespaidīgajām zināšanām par transportu Ķīnā pēc 15 min. jau biju iekšā un ceļā uz lidostu.
Kamēr braucām uz lidostu autobusam pa ceļam vajadzēja uzpildīt degvielu. Protams tajā laikā aiz gara laika sēdēju sava telefonā skatoties smieklīgas bildītes reddit, kad pēkšņi uz man pāris cilvēki īgni sāka kaut ko teikt. Es sākumā nesapratu, kas notiek, bet tad man pieleca, ka viņi rāda uz manu telefonu un grib lai es pārstāju viņu lietot kamēr uzpildam degvielu. Pie sevis mazliet nosmējos, bet miera labad uz 10 min. jau varu viņu nolikt malā.
Pēc vēl 30 min. esam lidostā, ārā jau ir tumsa un pulkstenis ap 20:15. Sapratu, ka esmu paņēmis krietni par daudz laika rezervi, jo esmu ticis iekšā cauri lidosta kontrolei pāris desmit minūšu laikā. Savā brīvajā laikā izstaigāju visādus lidostas veikalus un apēdu nenormālāko daudzumu rīsu.

Kad līdz lidmašīnai bija palikusi vairs tikai stunda gāju atrast pareizos vārtus, bet nonācis līdz viņiem mani sāka pārņemt maza panika. Pirmkārt, ārā pa logu ir nenormālākā vētra, otrkārt pēdējas 8 lidmašīnas sarakstā ir atceltas. Sāku reāli pārdomāt ko pie velna darīt tālāk, ja šī lidmašīna tiek atcelta es nokavēšu arī Guandžo lidmašīnu uz mājām un tad kad būs vagā. Šobrīd vēl mana lidmašīna ir zaļā krāsiņā, bet tad sāk uzrasties šauba numur divi, kas ir labāk? Nokavēt lidmašīnu, vai negaisa laikā sēsties iekšā kaut kādā vietējā ķīniešu lidmašīnā?
Pēc 40 min. manējā tā arī netika atcelta un sāka visus aicināt iekšā. Mazliet drebošām kājām sāku uzticēties liktenim, līdz šim mani šai ceļojumā viņš pievīlis nebija. Sanāca, gan nosēdēt uz skrejceļa kādas 2h, bet veiksmīgi lidmašīna pacēlās un kā noprotams arī piezemējās otrā galā.
Līdz manai lidmašīnai atpakaļ uz mājām vēl bija palikušas kādas stundas 7. Pa to laiku pastaigājos pa lidostu, pasēdēju telefonā un nopirku pēdējo KFC burgeri pirms viņi slēdza ēstuvi

2018. gads, 24. jūlijs

Ir 2018. gada 24. jūlijs. Es sēžu lidmašīnā ceļā atpakaļ no Ķīnas uz mājām.
Beigās galvenais ko man šis ceļojums iemācīja ir, ka pasaule ir daudz pieejamāka nekā man jebkad ir licies. Galvenais ir nebaidīties, neuztraukties par sīkumiem un vienmēr meklēt veidu kā risināt problēmas nevis iedziļināties tajā, ka nu tev ir problēma.
Vai šāda tipa ceļošana ir priekš visiem, noteikti nē. Pat pēc visa ko piedzīvoju man būtu grūti kādam teikt, iet un darīt tā pat kā es to darīju, jo varbūt man paveicās, bet no otras puses es vairs nespētu ceļot nekā savādāk.

Categories: Ceļojumi
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: