Ainārs Bērziņš

15.06

Pieceļos 5:33 bez modinātāja palīdzības, gan jau dēļ mazliet uzvilktajiem nerviem, bet pārsvarā dēļ mežonīgās rīta saules kas cepina seju. Istabā gaiss ir mazliet piesmacis kā dēļ pirmā doma ir vienkārši tikt pēc iespējas lielāka daudzuma ūdens un pabūt zem aukstas dušas. Kad ar to biju ticis galā sāku krāmēties. Savācu 5 kreklus, 3 šortus, kaudzi apakšbikšu un zeķu, čupiņu T-kreklu, spilvenu un segu (priekš īpaši neparedzētām situācijām), visus dokumentus, elektroniku, higiēnas preces to visu sametu pa 3 somām un devos uz mašīnu.

Pirmās dienas mērķis Gdanska, Polija, 752km aptuveni 9 stundu brauciens.

Kas mani mazliet pārsteidza bija mans iekšējais miers. Kad tu uzsāc ko vēl nepiedzīvotu tu īsti nekad nevari paredzēt savas izjūtas. Vai es būšu nobijies, satraukts, aizrauts, laimīgs, nelaimīgs vai sazin kāds, bet man iekšēji ir vienkārši tāds miers it kā es šobrīd darītu kaut ko pašsaprotamu un ikdienišķu. Tā nu 7:30 piestartēju motoru un devos ceļā.

8:45 esmu ticis līdz Lietuvas robežai un parādās pirmais uztraukums, vai būs kaut kāda robežsardze, vai man visi dokumenti derīgi, kas nu būs? Bet nekā, pat īsti nekādu patruļu, vienkārši zīme, ka ierodos Lietuvā un pēkšņi radio sāk skanēt man īsti nesaprotamā valodā.
Pašā Lietuvā ceļi, vismaz pa kuriem es braucu, visi tīri sakarīgi, tik dažubrīd vietējiem iedzīvotājiem patīk braukt 10 km/h zem atļautā ātruma un pirmo reiz sastapos ar vidējā ātruma kamerām, bet nu sīkums, ieslēdzu kruīza kontroli un klausos “Fucking History: 111 Lessons You Should Have Learned in School“.
11:30 esmu pie Polijas robežas. Ātri atrodu visus savus dokumentus (jo speciāli iepriekšējā dienā gāju uz Covid pārbaudi dēļ Polijas) un dodos iekšā, bet man pat par mazu sašutumu, pat nekur nebija jāapstājas. Ir redzams kur ir robežas punkts, jo šobrīd tur notiek pamatīgi būvdarbi, bet ne miņas no kādām pārbaudēm. Nu ko tur daudz, ar mazu vilšanās sajūtu dodams tad tālāk. Polijā, bet Polijā ceļi ir konfekte, visi ar tīri labu asfaltu nolieti un it īpaši tālākos lauku rajonos ar tik superīgiem līkumiem. Bez maz vai ir sajūta, ka atrodies nebeidzamā sacīkšu trasē, kur vēlams pieturēties labajā pusē un pārāk ar ātrumu neaizrauties. Bet protams visu prieku ik pa laikam bojā fūres, bet zini, varbūt tā arī ir labāk. Un uz lielceļiem maksimālais ātrums ir 130 km/h, kas protams priecē sirdi, it īpaši tāpēc, ka vietējiem patīk pa viņām braukt ar +15/20 km/h un vietējā kultūra ir vienmēr jāciena.
Kad runāju ar cilvēkiem pirms savas izbraukšanas dauzi minēji: “Bet kā, tev neapniks visu laiku braukāt? Ai gan jau pēc kilometriem 600 būs gana”, bet īsti tā nebija. Laikam tas azarts visu laiku redzēt ko jaunu ņēma virsroku, pluss, pašā mašīnā ir ļoti ērti, nemanīju neko tādu, kas mani kaitinātu vai radītu kādu diskomfortu, tāpēc ceļā līdz Gdaņskai būtībā apstājos tikai 2 reizes un abas tik tāpēc, ka “māte daba” sauca.

14:30, tieši astoņas stundas pēc manas izbraukšanas (Polijā laika zona ir -1h) ierados Gdaņskā un pa taisno devos uz savu noīrēto naktsmītni. Ierodoties biju visai apmulsis, jo adresē kura man bija norādīta bija privātmāja ar žogu un trīs suņiem, kas jau sāka sveicināt manu ierašanos. Vairākas reizes pārbaudīju aplikāciju un pārliecinājies, ka esmu ieradies pareizi meklēju pēc kāda kurš man varētu paskaidrot situāciju. Tur pat blakus dārziņā atradu nama īpašnieci, kas mani ar pārliecināja, ka esmu ieradies pareizi.

Šeit es ielieku mazu atkāpi par to kā ceļojot es izvēlos naktsmītnes.
Gan iepriekš ceļojot pa Ķīnu, gan šobrīd Eiropā nākamās nakts naktsmītni es pārsvarā izvēlos vai nu tajā pašā dienā vai iepriekšējās dienas vakarā pēc principa “Kur es vēlos nākamajā dienā nonākt un kas atrodas saraksta augšgalā kad nospiež uz cenu filtra “Kārtot augošā secībā””. Un kas būs, būs labi!

Tā nu sanāca, ka par šo vietu es biju samaksājis 100 PLN (21.83 eur) tāpēc, kad man sāka izrādīt manus apartamentus biju viegli šokēts. (Vairāk šai video -> https://photos.app.goo.gl/1Zm9LHD8Y5M8sYcv7 lai nav te baigi viss jāapraksta).

Iegāju dušā un devos ātrā snaudā lai mazliet izgulētu noguru pirms dodos uz pilsētu.

Piecēlos ap 16:45. Sazinājos ar vienu savu draudzeni Veroniku, kas dzīvo netālajā Gdiņā un sarunājam rīt tikties. Tad ātri apskatos, ko tad pa šodienu vēlos redzēt un nolemju par labu Westerplatte un Sopota pludmalei, jo neliekas, ka paspēšu vai pat būs gribēšana pa šodienu vairāk ko ieraudzīt.
Tā nu dodos tālāk, bet pirms pametu savu naktsmītni saimniece pienāk pie manis un saka (krieviski): “Es atvainojos, ir sanācis mazs misēklis un aplikācija bija ielikta nepareiza cena. Vai tu varēsi atstāt vēl 50 zlotus”. Tai brīdī sapratu, ka jā, cena tiešām bija pārāk laba, bet tā kā saimniece bija ļoti patīkama un vietai nebija ne vainas teicu, kad tad rīt pirms izbraukšanas atstāšu.
Kas Gdaņskā ir baigi labi, tas pats kas visā Polijā, ceļi ir vienkārši lieliski. Visapkārt pilsētai ir maģistrāles un kad iebraucu iekšā pilsēta arī bija mistiski tukša. Ar mazu līkumu ticis līdz Westerplatte, izgāju tur mazu līkumu apskatīju bunkurus, aizstāvju pieminekli, mazliet ieskatījos jūras dzīlēs un devos tālāk.

Ticis līdz pludmalei, jauns pārsteigums bija cik viegli ir atrast stāvlaukumu mašīnai un, ka tie visi ir pa brīvu. Tai brīdi sāku noprast, ka vienīgais ko īsti pa šodienu esmu ieēdis ir brokastis un pāris cepumu naktsmītnē. Tāpēc sāku skatīties iekšā savos konservu krājumos un nolēmu, ka pirmajam vakaram vajag kaut ko izcilu, kā būtu ar “Pikantiem vistu spārniņiem”? Domāts darīts, ieliku tos somā un devos uz pludmali.
Pati pludmale ļoti mierīga, nav pārāk daudz cilvēku un visi kas ir uzvedas ļoti solīdi un nepiespiesti. Tā nu atradu kādu ērtāku vietiņu, vienā rokā rupjmaize, otrā bundža vistu spārniņu.

Vakariņojis, savācu aiz sevis un devos mazā līkumā gar pludmali. “Ha, pirmā diena, kas nez būs tālāk?”.

Atgriezos savās naktsmājās, sasveicinājos ar suņiem un devos gulēt.