Ainārs Bērziņš

3:48

Es pamostos no skaļām putnu dziesmām un visai traka karstuma. Ārā ir + 27 grādi un, kaut kāda velna dēļ, es esmu jau augšā. Varbūt tas vienkārši ir tas patīkamais uztraukums, kad tu zini, ka nākamajā dienā tevi sagaida kaut kas vienreizējs. Es mēģinu vēl pavāļāties pa gultu, jo ko pie velna es 3:50 te darīšu, bet nekāda labuma, prāts jau ir pilnībā augšā. Sākuma mazliet paskatos YouTube, bet ātru saprotu ka ko tur daudz un sāku taisīties prom.
(https://photos.app.goo.gl/qFsQHvdELVDUSCSE8 – Video ar mana rīta skaņām)

4:33

Esmu mašīnā, iemetu Waze galamērķi Ennenda un dodos ceļā. No sākuma likās mazliet absurdi. Esmu svešā valstī, ārā ir nakts, es braucu pa nezināmiem ceļiem, jebkas var notikt, bet ātri rodas tieši pretējas sajūtas. Rodas sajūtas par brīvību un “Kāda velna pēc es tā nedaru visu laiku?”.
Nākamās 3h būtībā tiek pavadītas vai nu pa mazākiem Vācijas ceļu līkločiem vai braucot jau atkal uz 160 pa maģistrālēm.

~7:20

Kaut kur tālu pie horizonta es ieraugu pirmās kalnu virsotnes. Viņas ir tālu, pat knapi saskatāmas, bet viņas ir tur un pēkšņi rodas tāda maza svētlaimes sajūta, ka, kaut vēl neesmu tur, es esmu tomēr sasniedzis mērķi šim mazliet dullajam piedzīvojumam, un varbūt man dzīvē vienkārši ir nepareizi mērķi, bet bieži ko tādu nenākas just. Visai lielā ekstāzē ņemos uzreiz tos pašus fotografēt, kaut zinu, ka drīz jau viņi būs te pat blakus, bet tomēr tā pirmā emocija paliek unikāla.