Archive
Road Trip [20.06]
7:30 pieceļos, jo ārā nenormāli skaļi zvana tuvējās baznīcas zvani. Jūtos puslīdz sakarīgi izgulējies, bet mazliet apmulsis. Cikos es sarunāju brokastis? Laikam uz 8… Sēžu gultā un prātoju: “Vai man iet un modināt saimnieci, vai viņa nāks un pieklauvēs pie durvīm?”.
Sēžu gultā un gaidu kas nu būs, pienāk 8, bet klusums. Labi cilvēkam neērti nākt, ja es vēl guļu, izdomāju, ka izrādīšu kādas skaņas pazīmes ka esmu piecēlies. Aizeju līdz izlietnei ieliet sev ūdeni un cenšos to darīt tā mazliet skaļāk, bet nekā… Tikmēr izeju ārā pagalmiņā ieelpot svaigu Šveices gaisu un tur mani sagaida kalni.
Labi ap 8:20 saņemos un klusām atveru durvis lai aizietu uz tualeti, paskatos pa labi kur saimnieces gulta un viņa pilnībā apģērbusies uzreiz piemetas kājās, kamēr viņas vīrs vēl guļ, un saka “Labs rīts, kā labi gulēji, vai vēlies brokastis?”.
Mazliet apmulsis sveicinu un saki, ka “Jā”.
RoadTrip 2021 [19.06]
3:48
Es pamostos no skaļām putnu dziesmām un visai traka karstuma. Ārā ir + 27 grādi un, kaut kāda velna dēļ, es esmu jau augšā. Varbūt tas vienkārši ir tas patīkamais uztraukums, kad tu zini, ka nākamajā dienā tevi sagaida kaut kas vienreizējs. Es mēģinu vēl pavāļāties pa gultu, jo ko pie velna es 3:50 te darīšu, bet nekāda labuma, prāts jau ir pilnībā augšā. Sākuma mazliet paskatos YouTube, bet ātru saprotu ka ko tur daudz un sāku taisīties prom.
(https://photos.app.goo.gl/qFsQHvdELVDUSCSE8 – Video ar mana rīta skaņām)
4:33
Esmu mašīnā, iemetu Waze galamērķi Ennenda un dodos ceļā. No sākuma likās mazliet absurdi. Esmu svešā valstī, ārā ir nakts, es braucu pa nezināmiem ceļiem, jebkas var notikt, bet ātri rodas tieši pretējas sajūtas. Rodas sajūtas par brīvību un “Kāda velna pēc es tā nedaru visu laiku?”.
Nākamās 3h būtībā tiek pavadītas vai nu pa mazākiem Vācijas ceļu līkločiem vai braucot jau atkal uz 160 pa maģistrālēm.
~7:20
Kaut kur tālu pie horizonta es ieraugu pirmās kalnu virsotnes. Viņas ir tālu, pat knapi saskatāmas, bet viņas ir tur un pēkšņi rodas tāda maza svētlaimes sajūta, ka, kaut vēl neesmu tur, es esmu tomēr sasniedzis mērķi šim mazliet dullajam piedzīvojumam, un varbūt man dzīvē vienkārši ir nepareizi mērķi, bet bieži ko tādu nenākas just. Visai lielā ekstāzē ņemos uzreiz tos pašus fotografēt, kaut zinu, ka drīz jau viņi būs te pat blakus, bet tomēr tā pirmā emocija paliek unikāla.
RoadTrip 2021 [16.06]
16.06 8:30
Pieceļos, ieeju dušā, brokastīs uztaisu tēju un nograužu paku sviesta cepumu.
Īsti nav ko tūļāties, savācu visas savas mantas, atstāju 50 zlotus (kā soliju) saimniecei uz virtuves galdiņa un dodos prom. Ejot prom ar satieku saimnieci kas rušīnās pa dārziņu, atvados no sunīšiem un dodos ceļā.
9:45
Šodienas plāns būtībā ir aizbraukt uz Gdaņskas centru, mazliet pastaigāt, tad 14 satikt Veroniku un būtībā atlikušo dienas daļu nobumbot kopā. Iekāpu mašīnā un mazliet pabraucot uz priekšu atklājās, ka nu ir sūdi… “Man nav interneta”. Man līdzi ir divas SIM kartes, viena kuru izmantoju ikdienā un viena kura man vienkārši stāv kā rezerves variants. Mani ikdienas SIM internets beidzās jau iebraucot LT, jo redz ar manu plānu neesot paredzēts izbraukt ārpus Latvijas un otrai kartei es nebiju īsti pārliecināts cik ilgi viņa ārzemēs strādās (kā atklājās 1GB).
Atpakaļ braukt uz iepriekšējo naktsmītni nevēlējos un domāju, ka gan jau kaut kā tikšu līdz centram un tur jau gan kāds Free WiFi atradīsies. Bet pēc 10 min, jau sāku krist mazā panikā, jo ceļš kurš man likās veda uz centru mani vienkārši ieveda dzīvojamo rajonu tupikos. Pēc vel kādu 5-10 min vandīšanās, pa privātmāju pagalmiemiem es beidzot nonācu uz galvenās šosejas un kopš tā brīža bija skaidrs “Esmu glābts” tagad tik jāseko zīmēm “Centrum”.
10:25
Maģiskā veidā esmu nonācis Gdaņksas centrā, atradis stāvlaukumu un kopā ar vietējiem izdomājis kā pie velna samaksāt par stāvlaukumu ar ārzemju mašīnas numuru. Tur pat netālu atradās arī bezmaksas WiFi ar kura palīdzību sazinājos ar Veronika, padalījos ar saviem piedzīvojumiem un sarunājam kur mēs tiekamies. Tai pat laikā ma npar lielu pārsteigumu man atnāca e-pasts no “Future Me”:
“Čau vecīt!
Bāc ku Tu vecs esi palicis 31, 31 gads 😀
Tagad domājot pat grūti iedomāties ko tādu, ceru, ka Krievija nav paspējusi izpostīt visu ko vien var, bet ne par to.
Es gribu Tev pateikt, ka ceru, ka esi laimīgs
Es tomēr esmu centies darīt ko vien varējis lai Tu, jā tieši Tu būtu laimīgs
Ceru, ka Tev vairs nav jāknapinās ar naudu pirmsalgas dienās, ceru, ka esi atradis kādu ar ko būt kopā, kādu kas Tevi pieņēmis par spīti visam tam, kas esi Tu 🙂
Es Tevi mīlu vecīt un ceru, ka Tev nav iemesla ienīst mani
Turpinam cīnīties
Ainārs 25″
Kā laiks skrien, ne?
Read more…RoadTrip 2021 [15.06]
15.06
Pieceļos 5:33 bez modinātāja palīdzības, gan jau dēļ mazliet uzvilktajiem nerviem, bet pārsvarā dēļ mežonīgās rīta saules kas cepina seju. Istabā gaiss ir mazliet piesmacis kā dēļ pirmā doma ir vienkārši tikt pēc iespējas lielāka daudzuma ūdens un pabūt zem aukstas dušas. Kad ar to biju ticis galā sāku krāmēties. Savācu 5 kreklus, 3 šortus, kaudzi apakšbikšu un zeķu, čupiņu T-kreklu, spilvenu un segu (priekš īpaši neparedzētām situācijām), visus dokumentus, elektroniku, higiēnas preces to visu sametu pa 3 somām un devos uz mašīnu.
Pirmās dienas mērķis Gdanska, Polija, 752km aptuveni 9 stundu brauciens.
Read more…RoadTrip 2021 [Plānošana]
Ko tu darītu, ja tu tikko būtu pārdzīvojis 1½ gadu dzīvojot viens pats savā dzīvoklī, pirms gada nopircis 14 gadus vecu auto un tev beidzot atvērtos iespējas ceļot pa Eiropu? Mana atbilde!? “Es gribu redzēt Šveices kalnus”.
Ja godīgi, kaut ideja man jau bija sen, tā man reāli kā iespēja ienāca prātā tikai brīdi kad sapratu, ka drīz uzsākšu jaunu darbu un tad nebūs pieklājīgi, piemēram pēc pusgada teikt “Emmm…. Es varētu paņemtu mēnesi/ mēnesi ar pus brīvu paceļot” tāpēc man gribējās kādu reālu piedzīvojumu tūlīt. Apsverot savas iespējas, vēlmes un pasaules karantīnas situāciju sapratu, ka reāli ir tikai viena iespēja (reāli bija divas, bet par otru aizdomājos tik atgriežoties, kas būtu bijuši Balkānu kalni) “Es gribu redzēt Šveices kalnus klātienē”.
Tai brīdī kad sapratu, ka tā ir reāla iespēja (jo tikko tieši biju vakcinēts un robežas bija puslīdz vaļā) es tai pašā vakarā līdz kādiem 2 naktī mēģināju uzzīmēt puslīdz plānu, kur es gribētu tikt, cik tas viss varētu izmaksāt un cik daudz laika prasīt. “Un zini?!” Cipari nebija nemaz tik slikti. Man sākotnējais plāns bija šāds:
Pirmā diena: Rīga -> Gdanksa (761 km) Naktsmītne ~ 25 eur
Otrā diena: Gdanska -> Sopota -> Gdņa (~50km) Naktsmītne ~ 25 eur (bet būtībā diena atpūtai pldumalē pēc 9h brauciena)
Trešā diena: Gdanska -> Vroclava (482 km) Naktsmītne ~20 eur
Ceturtā diena: Vroclava -> Volbrica (82km) Volbrica -> Drēzdene (256 km) Naktsmītne 45-50 eur
Piektā diena: Drēzdene -> Minhene (460 km) Naktsmītne 45-50 eur
Sestā diena: Minhene -> Untersteen (440km) Naktsmītne 40 eur
Septītā diena: Untersteen -> Guttannen (50km) -> Furka/ Gotthar Pass (240 km) -> Untersteen (240 km) Naktsmītne 40 eur
Astotā diena: Untersteen -> Nirnberga (590 km) Naktsmītne 45 eur
Devītā diena: Nirnberga -> Lodza (800km) Naktsmītne ~20 eur
Desmitā diena: Lodza -> Rīga (810 km)
“Pazudis tulkojumā” [22.07-23.07]
2018. gads, 22. jūlijs
Piecēlos ap pulksten 10:30 savā otrā stāva gultā. Skatos, ka šobrīd vienīgais esmu nomodā un pārējie vēl atkopjas pēc vakardienas. Pašsajūta? Labāka nekā cerēts, galva ir mazliet putrā, bet nav gluži tā, ka negribas būt starp dzīvajiem. Drošības labad gan noskrienu gar labierīcībām, bet par laimi viss nāk ārā pa pareizajiem galiem.
Es kādu laiciņu pasēdēju ārā, izbaudīju mieru un galvas sāpi. Pēc kādas pusstundas lēnām arī sāka celties pārējie. Atvadījos no Caitlyin un pārējiem, sakrāmēju savas mantas un devos atpakaļ uz vilcienu, lai atgrieztos Haikou pie savām mantām.
Pie biļetes tiku bez problēmām, vienīgi biju jau iemanījies viņu atpazīt un uz manējās bija tie nepatīkamie simboliņi, kas nozīmēja, ka sēdvieta šajā reisā man nav atvēlēta. Mazliet mazāk apmierināts ar dzīvi smagi nopūtos un devos uz norādīto peronu. Līdz pašam vilcienam ilgi nebija jāgaida un jau ap 13:15 220km/h ātrumā devos uz savu galamērķi. Šoreiz gan sēžot uz savas somas blakus izejas durvīm. Pēc apmēram stundas ar pus esam galā un lēnām sāku prātot kā lai pavada savu pēdējo vakaru šeit. Tehniski pilsētā esmu jau redzējis visu, kas Dorno likās vērts šeit redzēt, tāpēc nolēmu, ka vienkārši aiziešu līdz viesnīcai, nometīšu liekās mantas un došos virzienā kurā vel Read more…
“Pazudis tulkojumā” [21.07]
2018. gads, 21. jūlijs
Pieceļos ap 10:30. Hostelis vēl ar vien ir visai kluss, kas man atstāj tādu mazliet vilšanos sajūtu, jo pirms dodos prom gribējās vel kādu pēdējos piedzīvojumu. Nu neko, ieskatoties spogulī vismaz sapratu, ka būtu pēdējais laiks un iespējams šī ir pēdējā iespēja pludmalē izsauļot ārā sava balto t-kreklu uz ādas.
Ieturu vieglas brokastis, sakārtoju savu istabu, palūdzu hosteļa īpašniecei jaunu dvieli un vai drīkstu paturēt savas mantas hostelī pa to laiku. Uz abiem lūgumiem viņa ar smaidu atbildēja “Jā”.
Tā nu devos atpakaļ uz pludmali, kur turpmākās 3 stundas pavadīju vai nu atkal kā bērns lēkādams pa jūras viļņiem, vai sauļodamies 34 grādu saulītē. Ja godīgi, ārā bija tik karsts, ka fiziski nebija iespējams ar plikām kājām tikt atpakaļ hostelī, jo līdz ko ēna beidzās, pēdas sāka degt.
Hostelī savācu savas mantas, pateicos īpašniecei un devos atpakaļ uz Haikou, jo tur man jau ir rezervēta istabiņa un šeit var diži daudz neko jaunu nav ko redzēt.
Sēžot autobusā un vēl pēdējo reizi izbaudot šo unikālo ķīniešu-krievu pilsētiņu, es pēkšņi saņēmu ziņu Tinder. “Čau, piedod, ka vakar neatbildēju, bet es tikai tagad piecēlos. What’s up?”. Pirmkārt izbrīns par to, ka man vispār kāds atbild Tinder, bet otrkārt meiča ar tīri simpātiska. Atbildēju “Žēl, es tieši tagad sēžu autobusā ceļā atpakaļ uz vilcienu staciju lai atgrieztos Haikou”. Viņā “Nedirs!?”.
Mēs apmainījāmies ar ar WeChat kontaktiem un es viņai aizsūtīju bildi ar sevi stacijā. Viņā “You know dude, if You want I know a good place to stay in here” (Zini vecīt, ja Tu vēlies es zinu foršu vietiņu kur šeit var palikt). Sākumā es uz to visu skatījos visai skeptiski, bet tad es atcerējos vienu lietu “Kāpēc es šeit esmu atbraucis”, tā, ka vilciena biļetes man vēl nebija, nolēmu, ka pie velna visu un nosūtīju viņai “Send me location” (Nosūti man atrašanās vietu).
Un protams, tas atradās tieši tai pašā reģionā kur es iepriekš biju dzīvojis. Hosteļa vietiņa bija tiešām superīga. Ārējais bārs, biljarda galds, ļoti brīva atmosfēra un pozitīvas emocijas. Pie ieejas satiku savu čata biedreni Caitlyin, jeb Cat (Izrunā ar K).
“Pazudis tulkojumā” [19.07-20.07]
2018. gads, 19. jūlijs
Pieceļos ap 11 ar jūtamu smaguma sajūtu kājās, bet ko tālāk? Istabiņu šeit esmu paņēmis tik līdz šodienai un vēlreiz vilties līdz tam kalnam īsti vēlēšanās nav. Tāpēc nolēmu doties atpakaļ un Haikou. Nolēmu, ka palikušas šeit man vairs 4 dienas, atpakaļ uz Ķīnas pamatzemi netaisos varētu vienkārši tur palikt. Sakravājos, hoteļa vestibilā pasūtīju taksi, kas bija ar mieru pa 100 joņām (13 eur) aizvest mani atpakaļ uz vilciena staciju.
Pēc kādas stundas esmu jau stacijā ar biļeti rokās un gaidu savu vilcienu, kad pēkšņi man blakus apsēžas viena meiča (ap 18-19) un prasa “Hi, Where are You from?”. Biju izbrīnīts, bet patīkami. Pastāstīju par sevi, par Latviju (par kuru protams viņai bija pirmā dzirdēšana) un viņa pastāstīja, ka tagad mācās universitātē un grib labāk iemācīties angļu valodu. Pēc neilgas diskusijas par Ķīnas izglītības sistēmu un angļu valodu tajā mēs apmainījāmies ar WeChat kontaktiem un apsolīju viņai palīdzēt ja kādreiz vajadzēs.
Būdams ceļā uz Haikou es nerezervēju viesnīcu uz 4 dienām un atlikušo ceļu skatījos YouTube vai blenzu ārā pa logu. Lai nu kā, nonācis viesnīcā (ap pulkst. 15) secināju, ka vietiņa ir tīri okey, bet man baigi te vairs nav ko darīt.
“Pazudis tulkojumā” [18.07]
2018. gads, 18. jūlijs
Pieceļos ap 11:00 un izrādās, ka esmu vēl dzīvs. Tā, ka šobrīd atrodos 8 stāvā nodomāju, ka pa logu ārā pavērsies nedomājams skats, bet nekā. Viss itkā nekas nebūtu noticis, varbūt vienīgi uz ielas vairāk nolauztu koku zaru un lapu mētājs. Tā, ka vispār biju piecēlies diezgan vēlu, nolēmu lieki laiku netērēt. Ātri izmetu no somas visu pēc kā man nav vajadzības šodienas pilsētiņas izpētīšanai un devos piedzīvojumu meklējumos. Pirms iekāpu liftā pamanīju, ka hotelim ir 15 stāvi un tā, ka diži pārpildīts viņš šobrīd nebiju nolēmu, ka nospiedīšu uz lielākā cipara liftā un paskatīšos kur lifts mani aizvedīs. Un godīgi sakot, nebiju vīlies.
15-tajā stāvā atradās konferenču telpa, kura bija pilnīgi tukša. Mani pārņēma pašsaprotama sajūta, ka šeit varbūt man gluži atrasties nevajadzētu, bet nevarēju atturēties papētīt telpu mazliet vairāk. No šejienes labi varēja redzēt pludmali un tālumā esošo kalnu. Abiem man laiks šodien diez vai atradīsies, tāpēc nolēmu pieturēties pie vakardien izlemtā plāna vairāk doties kalna virzienā.
Nobraucu atpakaļ lejā pa liftu un viesnīcas šveicaram uzprasīju par vakardienas taifūnu un viņš man mierīgi atbildēja “Viss normāli, mums te tāds katru gadu brauc pāri”. Read more…
“Pazudis tulkojumā” [17.07]
2018. gads, 17. jūlijs
Kā vienmēr pieceļos ap 10. Šodienas plāns ir nonākt pēc iespējas tuvāk jūrai, salas austrumu pusē. Pēc viegla acu uzmetiena kartei, izvēle krita par labu pilsētai Longlouzhen. Neko vairāk ar nepētīju, nerezervēju hoteli un sāku plānot kā lai vispār tur nonāk. Par laimi gan, salai visapkārt ir izbūvētas ātrvilciena sliedes, tādēļ vienīgais kas man bija īsti jānoskaidro kur ir tuvākā vilciena stacija.
Pēc 4 Haiko pavadītajām dienām, biju jau visai labi iemanījies kā šeit izmantot sabiedrisko transportu un bez liekām problēmām 45 min. laikā esmu nonācis stacijā kuru man uzrādīja telefona kartē. Bet še Tev, izrādās šī stacija vairs nestrādā. Centos ieraudzīt vai varbūt kaut kur cilvēki vēl staigā, vai varbūt kur citur ir ieeja, bet nē. Stacija ir pamesta un kaut vilcieni vēl šķērso šo vietu, neviens vairs šeit neapstājas.
Nu labi, ko tur daudz, skatāmies kur ir nākamā. Šoreiz gan tiek atrasta tā pati galvenā pilsētas vilcienu stacija un pēc min. 30 esmu jau tur.
Kā izrādās vilciens neiet gluži līdz pašai Longlouzhen, bet līdz Wenchang, kas atrodas netālu. Pie vilciena biļetes tieku bez problēmām un esmu ceļā.
Pēc apmēram stundas, 30 minūtēm, esmu galā. Izkāpju no vilciena un pēkšņi saprotu, ka esmu nekurienes viducī. Apkārt nav nekādas pilsētas, tikai mežs un pāris privātmājas. Ieskaitījos kartē un izrādās esmu kādus 5-6km no pilsētas. Bet lai “uzlabotu”manu situāciju ārā sāk vēl pamatīgi līt.
Žigli aizskrēju paslēpties zem viens mājas jumtiņa un sāku domāt ko tālāk. Pati Longlouzhen in kādus 25-30 km no šejienes, bet izdomāju, ka ja jau tikšu līdz Wenchang gan jau kāds autobus mani aizvedīs ar līdz galam. Ārā līst un man šobrīd īsti nav variantu, līdz pie manis piebrauc mocītis uz trīs riteņiem un māj man, lai kāpju iekšā. Variantu man nav tāpēc tā ar daru. Parādu viņam vietu kur vēlos nonākt un viņš man saka, ka viņam nav ne jausmas kā tur nonākt, bet viņš labprāt mani līdz Wenchang centram aizvestu. Domāts darīts. Read more…
Ainārs Bērziņš 