Ainārs Bērziņš

7:30 pieceļos, jo ārā nenormāli skaļi zvana tuvējās baznīcas zvani. Jūtos puslīdz sakarīgi izgulējies, bet mazliet apmulsis. Cikos es sarunāju brokastis? Laikam uz 8… Sēžu gultā un prātoju: “Vai man iet un modināt saimnieci, vai viņa nāks un pieklauvēs pie durvīm?”.

Sēžu gultā un gaidu kas nu būs, pienāk 8, bet klusums. Labi cilvēkam neērti nākt, ja es vēl guļu, izdomāju, ka izrādīšu kādas skaņas pazīmes ka esmu piecēlies. Aizeju līdz izlietnei ieliet sev ūdeni un cenšos to darīt tā mazliet skaļāk, bet nekā… Tikmēr izeju ārā pagalmiņā ieelpot svaigu Šveices gaisu un tur mani sagaida kalni.

Labi ap 8:20 saņemos un klusām atveru durvis lai aizietu uz tualeti, paskatos pa labi kur saimnieces gulta un viņa pilnībā apģērbusies uzreiz piemetas kājās, kamēr viņas vīrs vēl guļ, un saka “Labs rīts, kā labi gulēji, vai vēlies brokastis?”.
Mazliet apmulsis sveicinu un saki, ka “Jā”.

Pēc dušas atgriežos istabā un brokastu galds ir gatavs. Visādi mazi iepakoti smērējamie, vafeles, kafija, jogurti un mazītes. Ēdot brokastis sāku bazarēt ar saimnieci un uzzināju, ka viņa arī ir visai tāda “brīvā dvēsele”. Viņa stāstīja par to kā kopā ar vīru uz motocikliem apceļojuši Eiropu, kā viņa vienītī ar motociklu izbraukājusi Maroku un Āzijas apakšējo galu. Un tai pat laikā es padalījos ar saviem piedzīvojumiem.
Kamēr runājām viņa vaicāja kādi ir mani mērķi un kur es tālāk vēlos doties? Un padalījos ar saviem galamērķiem, bet viņa apstiprināja, ka tiešām abas štrāses kuras es biju noskatījis šobrīd, dēļ sniega, vēl ir slēgtas. Tāpēc ar uz to brīdi kā savu nākamo mērķi nospraudu Berni.

9:05 Sāku savākt savas mantas, atvados no saimnieces, cenšos nepamodināt viņas vīru un dodos prom.
Lai tiktu tālāka man nākas doties tieši pa to pašu ceļu “Klausen pass” kuru vakar jau izbraucu, bet šoreiz līdz galam un pāri, bet beigu beigās man ir tikai prieks par to.

10:40 Esmu 1952m augstumā, kur apkārt vēl pilns sniega. Nolieku savu mašīnu stāvlaukumā un dodos mazā pastaigā.

Zini!? Ir tāda interesanta sajūta. Es biju sev nostādījis mērķi “Ar savu bumeri tikt līdz Šveicei un pabūt Alpu kalnos”. Un šeit es esmu pilnīgi viens, Alpu kalnu pļavā.
Apsēdos uz akmeņa, un ja godīgi aiz priekiem nobirdināju asaru:
https://photos.app.goo.gl/SVx8T3EoGPK4kvYj6 [360 bilde no manas sēdvietas]

Kādu laiciņu tā sēžot nolēmu, ka pietiks “raudāt” jādodas ceļā, šoreiz gan lejā pa kalnu.

Lai taupītu benzīnu braucot lejā, es būtībā to darīju ieliekot 3 ātrumā un vajadzības gadījumā spiežot bremzi. Ja godīgi visai unikāla pieredze, rēķinot kādā ātrumā likt lai mašīna ripotu uz priekšu, bet ne pārāk ātri. Jo piemēram 2 ātrumā motors smuki bremzē uz 40-45km/h, bet 3 jau ap 65km/h (4. nebija dūšas nevienā vietā likt iekšā). Tā nu ripinoties lejā sāku just, ka kaut kas mazliet sāk smirdēt. Apstādināju mašīnu mazā stāvvietā uz ceļa un jā… bremzes… savā “grudrajā” prātā izlēmu pataustīt un labi apdedzināju vienu pirkstu, bet nu rupji minot ap 250-300 grādiem. Labi lai jau pasēž un atdziest, labā lieta ir tāda, ka lai kur tur Šveicē apstātos, tev būs uz ko skatīties, kamēr biju ticis līdz lejai nācās veikt 3 šādus pitstopus.
https://photos.app.goo.gl/9LiTWCRohPokpTmb7 [360 bilde]

Nonācis lējā pa “Klausen pass” nonācu Grinderwald, maza, bet tāda ritīgi tūristiska pilsētiņa ar vienreizēju skatu uz kalniem. Atstāju mašīnu vienā stāvlaukumā, kurā tā arī neatradu kā par viņu samaksāt un devos ķert skatus.

https://photos.app.goo.gl/Ydyq275TtEc3Ehyv6 [360 bilde]

Izstaigājis ap 15:20 sāku domāt: “Ko tālāk?”.
Iemetu acis, kas labs te apkārt un Google izmeta “First“. Vienkārši brīnišķīga paskata kalns. Imetu nosaukumu Waze un šis saka… 8km… 45m 😐
Labi, bet man jau ar nav kur steigties, dodos ceļā. Un ja tev liekas, ka esi braucis pa šauriem celiņiem, šis bija kas cits. Bija vietas kur man pretim brauca velosipēdists un mums reāli nebija vietas kur izmainīties. Tā nu divas reizes nācās apstādināt mašīnu uz aptuveni 30-35 grādu slīpuma, kamēr velosipēdists tiek droši garām. Tā nu braucu, braucu pa šauriem celiņiem līdz atduros pret zīmi.

https://photos.app.goo.gl/DEchSdNMVUdJbJu68 [360 bilde]

Njā, tālāk laikam nebraukšu. Bet nu kā jau visur vismaz skatu var izbaudīt.

Nu atkal jādomā ko tālāk, labi ir vēl viens kalns Manlichen, pamēģināsim tikt tur. Sākums būtībā tieši tāds pats, šauri mazi celiņi, būtībā brnaucu uz nekurieni, bet Waze rāda lai braucu, i es arī braucu. Kādu laiku tā arī uz priekšu braucot sāku pamanīt, ka ceļš sāk pārvēsties no veca asfalta par reālu akmeņu ceļu un sapratu, ka arī Manlichen man šodien laikam nespīd. Nu neko, apstājos vienā iebraucamajā celiņā, lai netraucētu, ja nu kāds tomēr vēl izmanto šo ceļu un mēģinu noskaidrot kur nu esmu nonācis.

https://photos.app.goo.gl/cwiv4HMHqHgmyjC27 [360 bilde]

Un tas kur es biju nonācis ir būtībā Šveicas lauki. Apkārt vienas vienīgas pļavas, kalni un govis ar saviem zvaniem. Šobrīd pulkstenis ir 16:30, ārā sāk viegli līt un ja godīgi es sajūtos smagi noguris.

Un prātā ienāk unikāla doma, ši būtu jauka vieta kur varētu arī palikt pa nakti… Zin, piedzīvojuma pēc.
No bagāžnieka izņemu segu, spilvenus (Es zināju, ka viņi noderēs). Kamēr ārā līst, uzlieku uz tumbiņas podkastu un vieglām iegrimstu tajā interesantajā fāzē, kad tu esi pa pusei aizmidzis, pilnībā dzirdi kas notiek tev apkārt, bet sapņo par kaut ko pilnīgi citu.

17:50 podkāsts beidzas un būtībā tieši tajā pašā brīdī man pabrauc garām mašīna un apstājas pie fermas ēkas tieši aiz manis. Nolēmu nebūt nepieklājīgs un aizgāju apsveicināties un pateikt, kas es tāds esmu un lai viņš neizdomā pēkšņi kādus likuma sargus saukt vai ko tādu.

Piegāju klāt, pateicu “Sveiki! Mani sauc Ainārs, es te ceļoju apkārt un vai drīkstu uz kādu brīdi šeit palikt?”. Vīrietis bija laipns, teica, ka viņu sauc Daniels un ja nedomāju ta palikt vairākas naktis, ka neesot problēmas. Atsveicinājos un devos atpakaļ uz auto.

Bet nu esmu piecēlies un īsti atkal gulēt jau nedošos… labi, ir pastaigas laiks.
https://www.strava.com/activities/5502023696 [Mana pastaiga]

https://photos.app.goo.gl/Ytce2NvWKG3yFrqP8 [Video no pastaigas (skaļi govju zvani)]

Kādu laiku gāju uz priekšu, līdz atdūros pret dzels vārtiem un izlēmu, ka tiem jau būtu gan pārāk nepieklājīgi kāpt pāri un devos atpakaļ uz mašīnu.

19:10 esmu atpakaļ un nolēmu tomēr atrast kādu naktsmītni. AB&B skatoties atradu superīgu vietiņu Lauterbrunnen, un uzrādīts, ka maksā 35 eur. Perfekti, norezervēju un re… -90 eur no konta
Apstulbu, aizrakstīju AB&B supportam, bet nu ko tur daudz, jādodas tad laikam jau uz turieni šā vai tā.

19:45 kamēr atradu precīzo naktsmītnes vietu pagāja kāds laiciņš, jo norādītā adrese vai mapes informācija bija pilnīgi ačgāna, bet nu Lauterbrunnen ir vienkārši pasakaini skati.

Pati Lauterbrunnen būtībā atrodas kalnu ielejā. Nometu savas mantas un dodos pastaigā pa aleju.
https://www.strava.com/activities/5503151740 [pastaigas karte].

https://photos.app.goo.gl/9wbgyZSbGBjiwT4x5 [360 bilde]
https://photos.app.goo.gl/2LrctxPgj67AzFJm8 [360 bilde]
https://photos.app.goo.gl/BUGrSV7E7aBoscxQ6 [360 bilde]
https://photos.app.goo.gl/Nzxp6vbcnstAV6Kf6 [360 bilde]
https://photos.app.goo.gl/d9Tki2QW8NEoURJT9 [360 bilde]
https://photos.app.goo.gl/aEiVveEuatZ9foe48

Vieta ir vienkārši burvīga, abās pusēs pilsētai ir kalni, un pilni ar ūdenskritumiem.
Kā savu pirmo mērķi nostādīju, “Tikt līdz ūdenskritumam un pieskarties viņam”, bet ātri vien uzzināju, ka šajā vietā tas laikam nebūs baigi iespējams. Īsti nekur nevar tikt klātī pie klintīm, viss ir vienos žogos un apzīmēts ar zīmītēm, ka ja pieiešu pārāk tuvu mani nositīs kāds krītošs akmens. Labi sīkumi ejam vienkārši pastaigā. Tā nu vienkārši izvēlējos taku un devos taisni, īsti nekad neskatītamies uz priekšu, bet pārsvarā tik ar atvēru muti un uz augšū. Pēc kādiem 3 km un apmēram vienas stundas, sāku just mazas sāpes plecos un izsalkumu vēderā. Apsēdos uz ietves malas ieēdu cepumus, bet muguras sāpes īsti nepārgāja. Kā jau vienmēr “Sīkums, domāsim par to vēlāk”. Ejot uz priekšu izgāju cauri mazam mežiņam, salaustam tiltiņam un nogāju garām vairākiem ūdenskritumiem, līdz izlēmu, ka laiks tomēr doties atpakaļ. Plecu sāpes gan sāka tikai ņemties spēkā un būtībā sapratu, ka muguras soma kas man šobrīd ir ir vienkārši metama miskastē, bet nu pagaidām jādzīvo ar to kas ir. Kad biju 2 km attālumā no savas naktsmītnes, ceļa malā pamanīju ko interesantu. Automātisko tirdzniecības automātu kas pardo sieru. Esmu Šveicē, jāizmēģina. Pa 6.40 CHF (6 eur) nopērku īstu Alpu siera gabalu un turpinu ceļu mājās. Siers… bija okey… sākumā likās tīri labs, bet jo vairāk ēdu, jo mazāk viņš sāka garšot.

22:15 esmu atpakaļ naktsmītnē, ieeju pelnītā vannā, noskatos pāris YouTube video un dodos gulēt.