Archive
Road Trip [20.06]
7:30 pieceļos, jo ārā nenormāli skaļi zvana tuvējās baznīcas zvani. Jūtos puslīdz sakarīgi izgulējies, bet mazliet apmulsis. Cikos es sarunāju brokastis? Laikam uz 8… Sēžu gultā un prātoju: “Vai man iet un modināt saimnieci, vai viņa nāks un pieklauvēs pie durvīm?”.
Sēžu gultā un gaidu kas nu būs, pienāk 8, bet klusums. Labi cilvēkam neērti nākt, ja es vēl guļu, izdomāju, ka izrādīšu kādas skaņas pazīmes ka esmu piecēlies. Aizeju līdz izlietnei ieliet sev ūdeni un cenšos to darīt tā mazliet skaļāk, bet nekā… Tikmēr izeju ārā pagalmiņā ieelpot svaigu Šveices gaisu un tur mani sagaida kalni.
Labi ap 8:20 saņemos un klusām atveru durvis lai aizietu uz tualeti, paskatos pa labi kur saimnieces gulta un viņa pilnībā apģērbusies uzreiz piemetas kājās, kamēr viņas vīrs vēl guļ, un saka “Labs rīts, kā labi gulēji, vai vēlies brokastis?”.
Mazliet apmulsis sveicinu un saki, ka “Jā”.
RoadTrip 2021 [19.06]
3:48
Es pamostos no skaļām putnu dziesmām un visai traka karstuma. Ārā ir + 27 grādi un, kaut kāda velna dēļ, es esmu jau augšā. Varbūt tas vienkārši ir tas patīkamais uztraukums, kad tu zini, ka nākamajā dienā tevi sagaida kaut kas vienreizējs. Es mēģinu vēl pavāļāties pa gultu, jo ko pie velna es 3:50 te darīšu, bet nekāda labuma, prāts jau ir pilnībā augšā. Sākuma mazliet paskatos YouTube, bet ātru saprotu ka ko tur daudz un sāku taisīties prom.
(https://photos.app.goo.gl/qFsQHvdELVDUSCSE8 – Video ar mana rīta skaņām)
4:33
Esmu mašīnā, iemetu Waze galamērķi Ennenda un dodos ceļā. No sākuma likās mazliet absurdi. Esmu svešā valstī, ārā ir nakts, es braucu pa nezināmiem ceļiem, jebkas var notikt, bet ātri rodas tieši pretējas sajūtas. Rodas sajūtas par brīvību un “Kāda velna pēc es tā nedaru visu laiku?”.
Nākamās 3h būtībā tiek pavadītas vai nu pa mazākiem Vācijas ceļu līkločiem vai braucot jau atkal uz 160 pa maģistrālēm.
~7:20
Kaut kur tālu pie horizonta es ieraugu pirmās kalnu virsotnes. Viņas ir tālu, pat knapi saskatāmas, bet viņas ir tur un pēkšņi rodas tāda maza svētlaimes sajūta, ka, kaut vēl neesmu tur, es esmu tomēr sasniedzis mērķi šim mazliet dullajam piedzīvojumam, un varbūt man dzīvē vienkārši ir nepareizi mērķi, bet bieži ko tādu nenākas just. Visai lielā ekstāzē ņemos uzreiz tos pašus fotografēt, kaut zinu, ka drīz jau viņi būs te pat blakus, bet tomēr tā pirmā emocija paliek unikāla.
Ainārs Bērziņš 