Ainārs Bērziņš

Pēc www.tezaurs.lv skaidrojošās vārdnīcas vārds “kritika” nozīmē: “Salīdzinoša analīze, vērtējums (izceļot pozitīvo un norādot uz trūkumiem).” Tātad pēc definīcijas kritika ir viena ļoti laba lieta. Tavs darbs tiek izanalizēts pasakot, kas tajā ir labs un norādot uz trūkumiem kurus Tu varētu izlabot.

Tad kāpēc tik bieži ir dzirdams teikums “Beidz mani vienreiz kritizēt!”

Tas tāpēc, ka kritizējot cilvēks ir aizmirsis daļu kurā viņam ir jāizceļ pozitīvais. Bet kāpēc, kas tāds ir noticis?

Vainot kaut ko konkrētu būtu nepareizi, jo tā jāuzņemas, gan vecākiem, gan skolai, gan visai pārējai sabiedrībai. Kad bērns ir tiko piedzimis viņš it tīrs, neaptraipīts ar pasaules “mēsliem”. Viņu neinteresē politika, reliģija viņš nav ne gots, ne rasists, ne nacionālists. Viņu neinteresē citus pazemot, nomelnot, aizskart vai pat mīlēt. Viņš vienkārši ir.

Bet laikam ejot šis bērns saskaries ar vairākiem šķēršļiem, lietām, kas izvedos viņa raksturu.

Un runājot tieši par kritiku, ar to viņš saskaries visai bieži. Tādas frāzes kā “Nedari to! Dari tā! Beidz īdēt! Kas tas tāds?” un daudzas citas bērnu padarīs kritisku pret pārējo pasauli, jo tas bieži ir viss ko viņš dzird, viss ko viņš zin.

Bērnam ir jādod brīvība (Protams es ar to nedomāju, ka līdz ko viņš iemācas staigāt tā uz reiz nabadziņš jāmet uz ielas ārā). Dažbrīd pat jaļauj viņam pielaist kļūdas. Ticiet man viņš daudz vairāk iemācīsies pielaižot kļūdu savā dzīvē, nekā ja Jūs jau 10 reizi viņam bļausiet, ka tā nedrīkst, bet tā jau ir cita tēma.

Ā pareizi, bērnība. No kritikas nezibēgt arī izejot ārpus mājām. Vai esat pamanijuši, ka mūsdienās bērni ir kļuvuši mazliet nepieklājīgāki, rupjāki un vispār tādi riebīgi? Atceros, ka kaut kad nesen man “virsū uzbrauca” 6 gadīgs čalīts. Es viņu laipni pasūtiju un tad pēkšņi viņš nāk atpakaļ un sāk man ar akmeņiem mest. 6 gadīgs čalīts. Vāks!

Un ja viņš tāds spēj būt pret 15 gadus vecāku cilvēku, kāds viņš ir pret vienaudžiem? Un šādi tipiņi iedzen citos gudrākos, attapīgākos, intiliģentākos bērnos kompleksus un paškritiku.

Sākot pamatskolu bērna iztēle un kreatīvisms tiek vispār sadragāts pīšļos (kaut tas vairāk ir atkarīgs no pasniegšanas veida). Piemēram varu sākt ar to pašu nolietoto piemēru, ka sākumskolā bērnam iedod neapmierinošu atzīmi par to, ka viņš zirdziņu izkrāsoja oranžu vai krāsojot piekrāsoja viņam vēl 2 kājas. Tās visas ir iztēles pazīmes un ja bērns tiek sodīts apr to, tad viņam tiek atņemts pats dārgākais, spēja iztēloties un patstāvīgi domāt, jo viņ par to tiek sodīts.

Skolas stāsta, ka viņas paplašina skolēnu redzes lauku un iepazīstina ar jaunām lietām kā matemātika, fizika u.t.t. bet ja tas tiek pasniegts tādā veidā, ka bērns visu laiku tiek sodīts par to, ka viņam nepielec, kāpēc 99-9 nav 9. tad es personīgi uzskatu, ka tā ir skolotāju vaina ne skolēna. Ir jāmaina skolu vērtēšanas sistēma tā lai nevis skolēnu sodīt par to, ka viņš nezin, bet lai atalgotu par to, ka viņš zin.

Šeit ir The Escapist mājas lapas Extra Credits šova sērija par to kā uzlabot mācību procesu skolās

http://www.escapistmagazine.com/videos/view/extra-credits/3167-Gamifying-Education

Un viņiem ir taisnība, ja skolēns tiks atalgots par savām zināšanām viņam būs daudz lielāka, tā sauktā, iedvesma kaut ko pašam patstāvīgi mācīties, bet ja viss ko darīsim ir sodīsim viņus. Tad vis ko darīs viņi ir sodīs mūs vēlāk, kritizējot Jūs par to cik, rupji sakot, “sūdīgi” vecāki Jūs viņiem bijāt.

Un šeit ir viens ļoti labs kāda ASV jaunieša klips par viņa domām par kritiku:

Īsumā secinājums ir tāds:

Cieniet savus bērnus, māciet viņiem analizēt dzīvi, ne kritizēt to. Iemāciet viņiem kritikas īsto jēgu nevis kritizējiet viņus uz katra soļa. Un varbūt, kādu dien, vārds “kritika” vairs netiks uzskatīts par uzbrukum, bet tiks cienīts par to, kas viņš ir.