Poēma
Zinu, ka par spīti savam lēmuma kaut ko uzrakstīt šeit ik pēc 3 dienām diemžēl jau pēc nedēļas esmu lauzis. Tādēļ lai šis laiks nevilktos vēl garāks. Nolēmu uzrakstīt kadu no saviem gara darbiem.
Šo dzejolīti uzrakstiju tai tālajā 2009 gadā 2 dienu laikā sēžot trolejbusā.
Un sakarā ar to visu, kas notiek mūsu valstī pašlaik es nodomāju, ka šis varētu būt ideāls laiks kad viņu oficiāli publicēt.
Es gribu teikt, ko redzu es
Vai taisnība pastāv uz šīs pasaules?
Par laimi manis nebija, kad PSRS
Un varbūt tāpēc tik mīļas man Latvijas pienenes
Latvijas brīvība ir mana laime pilnīga
Tāpēc būšu patriots līdz tās zeme virs manis būs uzrakta
Bet kad domāju par kropļiem, kas valda pār mums
Es jūtu naidu, ko nevēlos just
Tāpēc prasu
Valdība “mīļā” kāpēc dari tā?
Kāpēc nobendēt vēlies visus, kas Tavā vecumā?
Jūs varenie, diženie, jā, pareizi, Debīlie
Jūs visi, kas Tālavas Taurētāja pretstatie
Jūs savu tēvzemi pārdevāt
Un vēlāk laimīgi to visu nodzērāt
Vai Rīgā Jūs maz ielas redzat?
Vai tik aiz melniem stikliem dūri biksēs dzenat?
Nez redzot vecos ļaudis
Kādas jūtas pārņem Jūs?
Lepnums, riebums, pārsteigums?
Es Jūsu acīs kaunu neredzu
Tik dvēseles caurumu baismīgu.
(A. Bērziņš)
Ainārs Bērziņš 