Ainārs Bērziņš

Aleksands Čaks (Čadarainis) “Mūžības Skartie”, šī ir viena no tām grāmatām kuru, parasti, Tev liek lasīt vidusskolā, bet viss ko tu izdari ir izlasi kaut kādu saīsinātu versiju no neta, vai sliktākajā gadījumā aizmirsti pat aiziet līdz bibliotēkai.

Aleksands Čaks “Mūžības Skartie” ir poēma, kas ir latviešu tautas mantojums par cilvēkiem, kas krita par šo mazo valsti tai brīdī, kad vārds “Latvija” nebija nekas vairāk, kā ideja zemnieku tautas vidū. Šīs grāmatas vērtību tu spēj saskatīt tikai tad, kad esi to izlasījis un sajutis tās emocijas, ko A. Čaks ir ielicis šajā grāmatā. Neteikšu, ka grāmata ir viegli lasāma, tā nebūt nav, it īpaši mūsdienu jaunatnei, kas pieradusi, ka viss tiek viņai ar karotīti ielikts mutē.

Lasot šo eposu tevi pārņem cieņa un apbrīna pret latviešu strēlniekiem, par viņu gribasspēku un velmi maksāt visaugstāko cenu, par ideju, par ticību, par brīvu Latviju. Un uzreiz pēc tā nāk tāda, kā nožēla/izmisums. Vai tagad latvietis būtu ar mieru to darīt, vai redzot kāda ir mūsu mīļā Latvija, vai mēs vēl gribētu par viņu cīnīties, vai es būtu ar mieru darīt to, ko mana vecuma jaunieši izdarīja pirms nepilniem 100 gadiem? Atbildi nezinu, un ceru, ka man nenāksies uzzināt.

Vai tad varenie
strādnieku karogi
varētu saulē pār Krieviju brīvo
plīvot
un tu-
vai tu

drīkstētu

staigāt šeit apkārt
varens kā guba,
ja nebūtu
visādiem kolčakiem, vrangeļiem
apgriezta spranda
kā trušiem?

Saki
tu!

Un kas to darīja?
Mēs!
Mēs – latviešu strēlnieki!

Kājas
tev, draņķi,
būtu mums jāskūpsta,
kājas.
Bet – ko tu domā! –
šis te vēl rūks:
“Sarkanbaltsarkanais karogs,
pilsoņu karogs!”
Jefiņš,
ne – čekists.

Saproti,
arī šis –
mūsu dzimtenes
sarkanbaltsarkanais –
debesis elpo
mūsu dēļ.

 A. Čaks šādi raksturo strēlnieka atbildi, krievu virsniekam, kas neapmierināts ar to, ka strēlnieki atgriežas  Latvijas ne Krievijas karogus izkāruši, bet man liekas, ka to viņi tagad saka mums. Mums viņiem kājas būtu jāskūpsta, bet mēs …