Ainārs Bērziņš

2018 gads, 15 jūlijs.

Pieceļos ap 11. Zinu, ka nākamās divas naktis pavadīšu tai stilīgajā viesnīcā un tur iekšā tieku tikai ap 14:00 tāpēc pilnīgi nekādā steigā mierīgi ieeju dušā un savācu visas savas mantas lai pārvāktos. Tā, ka man atkal ir divas brīvas stundas aizeju pameklēt ko ēdamu pilsētas otrā stūrī, diemžēl neko diži prātīgu neatradu tāpēc vietējā veikaliņā nopirku sprite, čipsus un saldējumu, kurus laimīgs notiesāju tur pat netālu sēžot uz apmales viena krustojuma stūrī.
Ir viena interesanta lieta ko esmu pamanījis Ķīnas veikaliņos, šeit ir nenormāli grūti atrast šokolādi. Varbūt tas dēļ karstuma, jo šokolādi būtu grūti uzturēt veikalos, vai varbūt ķīniešiem vienkārši negaršo saldumi, bet lai nu kā dēļ tā visa man ir šausmīgs cukura trūkums organismā un tai brīdī kad iedzēru sprite bija sajūta, ka man pēkšņi visas iespējamās maņas atvērtos no dziļa miega.
Pēc šīm “pusdienām” devos uz savu veco jauno viesnīcu. Šoreiz gan tiku istabiņā kur nebija grieztā iekārta šūpuļkrēsla, bet diži par ko sūdzēties ar nebija.

Istabiņas cena 195 jēņas (26 eur) pa nakti. Kad biju iekārtojies kā šodienas mērķi sev nostādināju atrast vietu kur un aiziet uzspēlēt basketbolu ar vietējajiem. Domāts darīts, tulkotājā iemetu vārdu salikumu “basketbola laukums” un pēc tam tam to ieliku savā ķīniešu karšu aplikācijā (amap) un atradu vietu kur bija redzams, ka ir 12 basketbola korti. Vismaz vienā no viņiem tak kāds būs, tāpēc ar dodos uz turieni.
Pēc diviem autobusiem un mazas pastaigas esmu nonācis savā galamērķī un izrādās tas ir pilsētas galvenās universitātes sporta komplekss. 3 futbola laukumi, kādas 4-5 dažādas arēnas, āra galda tenisa komplekss kurā apmēram 12 vectētiņi ar pāris vecmāmiņām uztur sevi formā. Tikai lai nonāktu no galvenās ieejas līdz basketbola laukumiem bija nepieciešamas vēl 20-30 min vieglas pastaigas.
Nonācis līdz laukumiem gan secināju, ka viņi nav tās labākas kvalitātes un nevienam grozam nav tīklu, bet nu cilvēki apgrozās tā, ka jāmēģina tik sarunāt kāda kompānija. Read more…

2018 gads, 14 jūlijs.

Pieceļos ap 11, tāds relatīvi labi izgulējies un izlēmu, ka tuvākās dienas varētu mazliet atvilkt elpu un tik daudz neskraidīt apkārt.
Tā, ka man patika šis viesnīcas numuriņš, kaut tīri dārgāks par pārējām vietām, izdomāju te palikt, bet gan aplikācijā, gan lejā administrācijā man paziņoja, ka uz šonakt visi numuriņi jau ir izpirkti. Labi, rezervēju nakti pēc tam, jo tiešām gribējās šeit vēl atgriezties un sāku meklēt kur lai pārnakšņo šonakt, jo  vienkārši gribējās kaut kur nomest savas mantas un izpētīt Haikou. Atradu pa 90 RMB (12 eur) viesnīciņu te pat blakus. Nomazgājos, sataisījos un dodos tālāk.
Ievākties jaunajā istabiņā varēju tik sākot ar 14, tāpēc aizstaigāju līdz tuvākajam veikaliņam, sapirku visādus vietējos našķus un tur pat pie veikala ārā atradu galdiņus pie kuriem ar mierīgā garā visu tiesāju nost.
Beidzot man bija tāds brīdis kad atvilkt elpu un saprast kādā situācija un kur pie velna es esmu nonācis. Tā nu es tur sēžu ēdu, skatos kā cilvēki skatās uz mani un kāda ir viņu reakcija mani ieraugot, bet pie tā jau esmu pieradis. Tagad ieraugot pārsteigumu/neizpratni viņu sejās man vairs īsti nav mulsums, tik cenšos pasmaidīt pretim, izrādot to, ka esmu šeit ar labiem nolūkiem..
Kad visu notiesāju dodos uz savu jauno hoteli, visu samaksāju, bet līdz ko iegāju istabiņā sapratu, ka nebūs labi. Istabiņa ir drūma, pelēcīga. Gulta cieta ar šausmīgi asu segas pārklāju. Tualete ir vienkārši caurums un elektrības rozetes vispār nestrādā. Pēc vakardienas nakts kaut kā galīgi vairs nespēju atrasties šādā vietā. Tāpēc sāku meklēt jaunu vietu un no šejienes bēgu prom.

Read more…

2018 gads, 13 jūlijs.

Pieceļos ap 10:30 un uzreiz sapratu, ka vakardienas KFC manam kuņģim baigi pie sirds nav nācis un šo situāciju nebūt neuzlaboja fakts, ka šai hostelī bij tradicionālā ķīniešu tualete. Tā jau nav pierasts tupus tās lietas darīt, kur nu vēl kad ānuss deg. Ticis galā ar sevi izgāju uz mazu brītiņu balkonā izbaudīt skatu, tad ātri sataisījos un devos prom.

Izgājis ārā nolēmu, ka mēģināšu atrast kādu pludmali šeit tuvumā, tomēr atrados relatīvi tuvu ūdeņiem un bija sajūta, ka kaut kur te pat tuvumā jābūt kādai pludmalei. Kā vienmēr par savu uzticamo pavadoni izvēlējos frāzi: “Tad jau jādur taisni”, nevis reāli iepriekš jau izpētīju kur te kāda pludmale ir. Tā nu pēc kādām minūtēm 40,tādas taisnas duršanas caur pilsētas centru, nonācu pie savas “pludmales”. Vienīgi šeit izrādās pludmaļu nemaz nav, pēc skata šī ir vairāk tāda ostas pilsēta kuras galā ir šobrīd aizvērts atrakciju parks. Pēc visa iepriekš redzētā šī pilsēta (Džaņdjana) likās visai garlaicīga, kaut satiku savu pirmo Budu un pat atradu katoļu baznīcu. Nu neko, pēc 3h staigāšanas sāku sajusties visai saguris un nolēmu, ka būtu feini vismaz atrast kur palikt tālāk pa nakti, bet līdz ko pirmā viesnīca atteicās mani pieņemt pie sevis, tad izlēmu, ka nav ar ko un sāku plānot kā tad īsti tik līdz Hainaņa salai. Read more…

2018 gads, 11 jūlijs.

Pieceļos mazliet neizgulējies, bet nu ko tur daudz. Paskatos ārā pa logu un no skata man būtībā atkārās žoklis. Visapkārt pilsētai ir tādi interesanti uzkalniņi, pilnīgi apauguši un uz katra tāda tradicionāla ķīniešu svētvieta (vismaz es tā pieņemu).

Lēnām sataisos, uzēdu savas nūdeles, čipsus un nenormāli asos žāvētās gaļas gabaliņus un nolēmu, ka diži ilgi šeit neuzturēšos un, ka jādodas vien tālāk. Vienīgā problēma: “Kā tikt atpakaļ uz vilcienu?” Tā, ka līdz šejienei biju ticis ar autobusu loģiski nolēmu doties uz tuvāko autoostu un tad jau no turienes gan kāds autobuss ar dosies uz vilcienu staciju.
Google maps uzrāda, ka tuvākā stacija ir 1,2km attālumā un, ka ārā ir sasodīti +37 grādi.
Kad izgāju ārā no viesnīcas man tā vien gribējās aiziet līdz tiem kalniņiem, bet nenormālā suta lika piekāpties saprātam un pa taisno doties uz autoostu. Pēc 30 minūtēm lēnā gaitā biju tur un tā kārtīgi pirmo reiz es saskāros ar problēmu, ka Ķīnā neviens nerunā angliski. Problēma ir tāda, ka kamēr biju Guandžo, kas Latvijas mērogā būtu kā Liepāja vai Jelgava es šobrīd biju Yunfu, kas salīdzinoši Latvijas mērogā būtu kā Bērzaune vai kāds cits mazs ciemats un šeit tiešām pilnīgi neviens nesaproti angliski.
Mēģināju sazināties ar vairākiem cilvēkiem stacijā, ar biļešu pārdevējiem un kaut kādu iemeslu dēļ, pat neviens īsti nesaprata ko mans tulkotājs viņiem raksta. Meitenes kases otrā pusē tik smaida un dod man zīmi lai uzgaidu. Read more…

2018 gads, 9 jūlijs.

Pieceļos ap 12 ar vieglu paģiru galvā. Lēnām izeju cauri dušai, sakārtoju mazliet savas mantas un sataisos tā lai es izskatītos puslīdz sakarīgi. Aizgāju līdz kopīgajai istabai kur Lju jau ņēmās ar savu darbu un dīvānā sēdējā viens čalītis kurš bija vienmēr šausmīgā sajūsmā par mani, bet nemācēja ne vārda angliski. Šodien es īsti neko nebiju ieplānojis un biju pat mazliet saguris no pirmajām divām dienām, tāpēc dienas pirmo stundu vienkārši pavadīju skatoties Ķīniešu filmas un žestikulējot ar savu jauno paziņu.
Pēc kāda laiciņa Lju pienāca un paziņoja, ka ap 15 hostelī ieradīsies valdības pārstāvji un būtu labāk ja es tai brīdī neatrastos hostelī. Neko vairāk viņa arī nevarēja paskaidrot. Sākumā man uzmetās tāda viegla panika, jo es nesaprotu vai viņi te manis dēļ nāk ciemos vai kā?
Šobrīd istabā atrodas jau kādi 5-6 jaunieši, visi apmēram 21-24 gadu vecumā no kuriem 3 pilnībā nesaprot angļu valodu un 2 kuri puslīdz labi māk runāt. Visi kaut ko sparīgi runājas, kamēr es tā sēdēju un lēnām domāju: “Nez kāda ir iespēja, ka mani drīzumā deportēs no šejienes?”

Read more…