Ainārs Bērziņš

Ir vakars un es skatos debesīs
Domādams vai laime manu dzīvi kādreiz pārmainīs

Vai sirds mana mīlu piedzīvos
Vai dvēsele mieru atradīs

Bet zvaigznēs jēgu vairs neredzu
Tāpēc domāju par šo momentu vienīgu
Kāpēc es tērēju laiku sev tik svarīgu

Es sirdis tagad varētu iekarot
Vai savu fizisko formu uzlabot
Savus parādus varētu nokārtot
Un nemieru sevī pārdzīvot

Tomēr vēl ar vien es skatos debesīs
Domādams vai mīla mani atradīs
Vai Dievs mani nīst uz Zemes šis
(A. Bērziņš)

Ir kāda lieta ko uz Zemes es nīstu
Kādēļ aiz kauna es labāk zemē līstu
Klusums ir vārds ko nīstu
Klusuma dēļ es sevi ienīstu

Vai zini kāpēc klusēju es?
Jo vēlos teikt
Ka esi man vienīgā uz šīs pasaules
Un visam pārējam tādēļ nav nozīmes

Bet nobijies esmu
Tāpēc klusums mani vij
Bet kāpēc?
Jo tas ir vienīgais kas mūs šķir

Ir kāda lieta ko uz Zemes es nīstu
Kādēļ aiz kauna es labāk zemē līstu
Klusums ir vārds ko nīstu
Klusuma dēļ es sevi ienīstu
(A. Bērziņš)

Kliegt,
Es vēlos kliegt
Tik skaļi
Ka visiem kokiem nodrebētu zari

”Skaties uz mani!”
Vai neredzi mokas ko dari
Kad Tu nepamani mani

Kliegt,
Es vēlos kliegt
Lai smagums ko turu
Vairs netraucētu tam ko jūtu

“Es mīlu Tevi!”
Es nokliedzos
Tad Tu apstājies
Mirkli noskaties
Un tik tad es saprotu
Kad muļķis biju kad Tevi iemīlēju
(A. Bērziņš)

Kas ir mīla
To nezinu es
Bet Lūdzu es Tev
Palīdzi meklēt man atbildes

Vai tas ir Tavs tēls
Kad acis es aizveru
Vai Tavs acu skats
Kad apkārt mums nevienu nemanu

Es mīlējis neēsmu
Tāpēc es nezinu
To ko jūtu
Es vēl saprast nespēju

Kad ārā es izeju
Un zvaigznes tumsā vēroju
Vis par ko domāju
Par Tavu smaidu burvīgu

Es vēl mīlējis neēsmu
Tāpēc es nezinu
Vai tas ko jūtu
Ir mīla pret Tevi vienīgu
(A. Bērziņš)

Nezinu ko domā Tu
Tāpēc es Tev vaicāju
Katru dienu zinot to
Vai par mani domā Tu?

Kaut atbildi vēl nezinu
Es viegli vaigos iesarkstu.
Es gribu kliegt “Saki, Jā”
Bet klusums šos vārdus atstāj aizmirstībā.

Kad iestājies klusums
Man domas baismīgas galvā vijas
Kāpēc vēl domā Tu?
Es cerēju uz atbildi vienkāršu

Tad Tu skatu man veltīji
Un savu augumu tuvāk man virzīji
Dodot atbildi galīgu
Skūpstu ko neaizmirst mūžīgi.
(A.Bērziņš)

2011 gada 12. decembris Latvijā tagad ir apzīmējams kā lielākās masu psihozes diena.

Ejot dienai es nolēmu uzrakstīt dzejolīti par visu notiekošo un tā kā šī dzejolīšana tapšana ilga 4h manas domams mainijās laika gaitā, tādēļ nespriediet par mani pēc pirmā panta.

Prieki ir beigušies
Un sākas sūdi
Un sākas krahi
Nu visiem būs grūti

Ko sāka Pareks
To LK turpina
Un nu visam pa virsu
Sweds savu dirsu mums uzgrieza

Krievija ar uz mums kāri skatās
Pa vienam solim tā mūsu politikā kratās
Tā mūsu nācijā naidu kaisa
Un tādēļ man nākotne liekas tik baisa

Un tad es apstājos uz faktiem paskatos
Ne Swediņš liek skatīt savus vaigus sārtos
Bet kāds, kas noskaudis viņu laimi
Vai vēlas lai aizmirstam par saeimi

Tādēļ letiņ padomā, vai tas ko dari, būs Tevis paša labā!

(A. Bērziņš)

Zinu, ka par spīti savam lēmuma kaut ko uzrakstīt šeit ik pēc 3 dienām diemžēl jau pēc nedēļas esmu lauzis. Tādēļ lai šis laiks nevilktos vēl garāks. Nolēmu uzrakstīt kadu no saviem gara darbiem.

Šo dzejolīti uzrakstiju tai tālajā 2009 gadā 2 dienu laikā sēžot trolejbusā.

Un sakarā ar to visu, kas notiek mūsu valstī pašlaik es nodomāju, ka šis varētu būt ideāls laiks kad viņu oficiāli publicēt.

Es gribu teikt, ko redzu es

Vai taisnība pastāv uz šīs pasaules?
Par laimi manis nebija, kad PSRS
Un varbūt tāpēc tik mīļas man Latvijas pienenes

Latvijas brīvība ir mana laime pilnīga
Tāpēc būšu patriots līdz tās zeme virs manis būs uzrakta

Bet kad domāju par kropļiem, kas valda pār mums
Es jūtu naidu, ko nevēlos just

Tāpēc prasu

Valdība “mīļā” kāpēc dari tā?
Kāpēc nobendēt vēlies visus, kas Tavā vecumā?

Jūs varenie, diženie, jā, pareizi, Debīlie
Jūs visi, kas Tālavas Taurētāja pretstatie
Jūs savu tēvzemi pārdevāt
Un vēlāk laimīgi to visu nodzērāt
Vai Rīgā Jūs maz ielas redzat?
Vai tik aiz melniem stikliem dūri biksēs dzenat?

Nez redzot vecos ļaudis
Kādas jūtas pārņem Jūs?
Lepnums, riebums, pārsteigums?

Es Jūsu acīs kaunu neredzu
Tik dvēseles caurumu baismīgu.
(A. Bērziņš)