Home > Ceļojumi > “Pazudis tulkojumā” [15.07-16.07]

“Pazudis tulkojumā” [15.07-16.07]

2018 gads, 15 jūlijs.

Pieceļos ap 11. Zinu, ka nākamās divas naktis pavadīšu tai stilīgajā viesnīcā un tur iekšā tieku tikai ap 14:00 tāpēc pilnīgi nekādā steigā mierīgi ieeju dušā un savācu visas savas mantas lai pārvāktos. Tā, ka man atkal ir divas brīvas stundas aizeju pameklēt ko ēdamu pilsētas otrā stūrī, diemžēl neko diži prātīgu neatradu tāpēc vietējā veikaliņā nopirku sprite, čipsus un saldējumu, kurus laimīgs notiesāju tur pat netālu sēžot uz apmales viena krustojuma stūrī.
Ir viena interesanta lieta ko esmu pamanījis Ķīnas veikaliņos, šeit ir nenormāli grūti atrast šokolādi. Varbūt tas dēļ karstuma, jo šokolādi būtu grūti uzturēt veikalos, vai varbūt ķīniešiem vienkārši negaršo saldumi, bet lai nu kā dēļ tā visa man ir šausmīgs cukura trūkums organismā un tai brīdī kad iedzēru sprite bija sajūta, ka man pēkšņi visas iespējamās maņas atvērtos no dziļa miega.
Pēc šīm “pusdienām” devos uz savu veco jauno viesnīcu. Šoreiz gan tiku istabiņā kur nebija grieztā iekārta šūpuļkrēsla, bet diži par ko sūdzēties ar nebija.

Istabiņas cena 195 jēņas (26 eur) pa nakti. Kad biju iekārtojies kā šodienas mērķi sev nostādināju atrast vietu kur un aiziet uzspēlēt basketbolu ar vietējajiem. Domāts darīts, tulkotājā iemetu vārdu salikumu “basketbola laukums” un pēc tam tam to ieliku savā ķīniešu karšu aplikācijā (amap) un atradu vietu kur bija redzams, ka ir 12 basketbola korti. Vismaz vienā no viņiem tak kāds būs, tāpēc ar dodos uz turieni.
Pēc diviem autobusiem un mazas pastaigas esmu nonācis savā galamērķī un izrādās tas ir pilsētas galvenās universitātes sporta komplekss. 3 futbola laukumi, kādas 4-5 dažādas arēnas, āra galda tenisa komplekss kurā apmēram 12 vectētiņi ar pāris vecmāmiņām uztur sevi formā. Tikai lai nonāktu no galvenās ieejas līdz basketbola laukumiem bija nepieciešamas vēl 20-30 min vieglas pastaigas.
Nonācis līdz laukumiem gan secināju, ka viņi nav tās labākas kvalitātes un nevienam grozam nav tīklu, bet nu cilvēki apgrozās tā, ka jāmēģina tik sarunāt kāda kompānija.

Atradu viena laukumā divus čalīšus un kaut viņi īsti angliski nesaprot ideju viņi saprata un atļāva man pievienoties un kopā ar viņiem izaicināt 3 citus vietējos. Pirmā spēle aizritēja visai līdzīgi, es centos visus uzmundrināt par visu notiekošo un kaut īsti neviens mani nesaprata atmosfēra bija visai patīkama.
Otrajā spēlē izlēmām mainīt komandas un veids kā viņi sadalīja spēlētājus mani mazliet pārsteidz tā vienkāršībā. Vārdu sakot, visi spēlētāji sastājas aplī, tad atrod bumbai adatas caurumu un apļa vidū iegriež bumbu, noķer un pret kuru ir adatas caurums tas ir vienā komandā. Tā nu sanāca, ka manā komandā es biju garākais spēlētājs, bet pretiniekos ir 3 spēlētāji garāki par mani. Nosmējāmies, spēlējam un uzvaram ar 11:4. Tad uzspēlējam vēl trešo reizi nu jau vienādākās komandās. Ap to laiku sāka sarasties ar vien vairāk spēlēt gribētāji un nu jau pēc spēles laukumā iet divas pavisam citas komandas, vien kurā pēc skata visi četri čalīši ir tādi nopietnāki spēlētāji.
Nākamās stundas laikā izspēlēju vēl divas spēles un saprotu, ka vairāk man spēka nav. Sazinos ar Dorno un sarunājam tikties pēc 2h pie manas viesnīcas. Šobrīd jau esmu iemanījies kā izmantot pilsētas sabiedrisko transportu un viesnīcā nonāku minūtēs 50. Nomazgājos, sataisos un pie viesnīcas ieejas tikos ar Dorno un Vivi. Sarunājam, ka dodamies kaut kur mazliet ieēst. Viņas ieteica vienu foršu vietiņu kas ir tāda kā “Zviedru galds”, ķipa ēd cik gribi. Uzkāpjam uz skuteriem un laižam.
Kas ir interesanti pirms tikām pie ēšanas mēs vispirms samaksājām un tad nākamās 20 min gaidījām rindā līdz izsauks mūsu numuriņu lai tiekam pie galda.
Kad mums ierādīja mūsu vietiņu redzēju galdiņu kuram ir tāds kā cepamais caurums un katliņš ar ūdeni. Dorno minēja, ka viņa ir 2 gadus viesnīcā par pavāri strādājusi tā, ka lai droši ņemu ko gribu un viņa man visu pagatavos tā lai būtu forši un garšīgi. Domāts darīts un nākamās 2 stundas es pat nespēju atcerēties visu ko ēdu, bet nu pagaršoju pa mazam no visa un vakara gaitā kā minimums tiku galā ar kādām 40 austerēm.

Labi paēduši mazliet pabraukājām apkārt pa pilsētu un prātojām, ka varētu uz kādu klubiņu aiziet.

Plksts ir ap 23 un teicu, ka labprāt tik gribētos aizbraukt uz viesnīcu atpakaļ un sataisīties, Dorno un Vivi piekrita. Tā nu fiksi ieskrēju dušā, uzvelku ko mazliet pieklājīgāku no tā kas vēl saglabājies un gaidu ziņu no Dorno. Paiet pusstunda un rakstu, Dorno atbild, ka šobrīd abas vēl taisās un pados vēlāk ziņu. Vēl pēc pusstundas cik sapratu viņām par kau ko ir bijis mazs strīds un laikam šovakar nekur nedosies. žēl, bet no otras puses ar nav diži daudz spēka un diezgan fiksi nolūstu gultā.

2018 gads, 16 jūlijs.

Pieceļos ap 10 un dienas sākumu vienkārši čilloju istabā, paskatos televizoru, nomazgājos, paēdu visādus iepriekšējo dienu pārpalikums. Es zinu, ka Dorno pārsvarā ceļas augšā  ap 13:30 tāpēc pat īsti nerakstu viņai un izdomāju, ka labāk šodien vienkārši pats iziešu ārā un vienītī pakļainošu pa pilsētu. Kā savu vienīgo mērķi nospraudu tik līdz vienam tiltam. Virziens skaidrs, tā nu vienkārši duru taisni aptuveni uz to pusi. Jāpiebilst, ka šodien ārā ir skaidrs +36 grādi.
Tā nu vazājos līdz nonācu līdz vienam parciņam, apkārt viss mierīgs un kluss, laikam šādā karstumā pat vietējie īsti ārā nerādās, vai arī es vienkārši esmu noklīdis tik tālu kur vienkārši neviens nekad nerādās. Šeit arī pirmo reiz dzīvē redzēju palmu ar īstiem kokosriekstiem tajā, kas kaut kādu iemeslu dēļ manī atstāj šausmīgāko sajūsma sajūtu.

Dodoties tālāk beidzot arī esmu nonācis līdz upei kurai vēlējos, tagad tik gar krastu un līdz tiltam. Izlēmu, ka nedošos pa pilsētas pusi, bet gan gar pašu upi, pēc iespējas tuvāk un varbūt atradīsies kāda vietiņa kur iemērcēt kājas ūdenī.

Karstums kļūst mazliet nepanesamāks un ejot gar krastu baigi daudz ēnas arī nav, lai nu kā pēc minūtēm 25 diezgan nogurdinošas pastaigas pamanu taciņu kas dodas uz ūdens pusi. Daudz nedomājis nolēmu izpētīt līdz kurienei tad viņa ved.

Un nonācu tieši tur kur gribēju, pie pašas upes. Ūdens šeit gan ir vienkārši briesmīgs, zaļš, nenormāli netīrs, bet tas galīgi netraucē 3 sīčiem tur pat netālu izbaudīt ūdens priekus. Kādu laiku pasēžu tur pat krasta malā, atvelku elpu, pārdomāju dzīvi un tad jau dodos ar tālāk.
Ejot tālāk karstums kļūst ar vien neciešamāks, bet pašsajūtas ziņā, par laimi, nekad īsti nav sajūtas, ka būtu par traku vai ka laiks kļūtu pārāk neciešamas tāpēc tik turpinu savas gaitas. Pēc vēl diviem karstuma mokošiem kilometriem gar upes krastu upes vidū uz salas pamanu pamestu viesnīcu un protams pirmā doma man prātā ir: “Kā lai tur nokļūst?” Atradu tiltiņu, bet viņam priekšā vārti. Tālāk pie otra tiltiņa priekšā apsardzes postenis. Nodomāju, ka man nav ko zaudēt aiziešu uzprasīšu vai drīkstu aiziet līdz hotelim. Pie gāju pie apsardzes, un pēc viņa sejas izteiksmes nopratu, ka esmu nabagu mazliet izbiedējis, uzliku tulkotājā tekstu par to vai drīkstu tur iet un apsargs visai pieklājīgi man atteica ar rokas kustībām, ak diemžēl tālāk iet nedrīkst. Es atvainojos un devos tālāk.

Tālāk nolēmu, ka jāmeklē ceļš mājās un pēc vieglas maldīšanās nākamās stundas laikā jau esmu atpakaļ viesnīcā, kur spogulī mani sagaidīja visai interesants pārsteigums. Biju mazliet, nenormāli apdedzis un tā, ka visu laiku man mugurā bija T-kreklis to arī biju smuki sev iededzinājis.

Aizrakstīju Dorno un viņa teica, ka pēc min 10-15 kopā ar Vivi būs ciemos. Abas ar ieradās un tā, ka man nebija baigi spēka kaut kur uzreiz skriet un viņām gribējās redzēt vienu filmu tad izlēmām, ka pagaidām tā ar darām, es mazliet paguļu un viņas noskatās savu filmu pie manis.

Pēc filmas kopīgi pabraukājam pa pilsētu un pāris veikaliem. Pilsētas centrā es atradu vēl vienu pamestu viesnīcu, šoreiz gan ezera vidū uz salas pie kura man ļoti gribējās pafotografēties un tālāk dodamies ēst, vienīgi šoreiz kādu citu delikatesi, varžu kājiņas.

Pēc vakariņām meičas man piedāvāja izbaudīt vēl vienu ķīniešu tradīciju KTV, jeb karaoke. Es nodomāju, kāpēc ne? Padziedāt angļu dziesmas uz skatuves bariņam ķīniešu, kāpēc ne? Tā nu trijatā dodamies, aizbraucam uz vienu tādu mazliet mistisku vietiņu. Dorno samaksā kasierei kaut ko, par kaut ko un mums ierāda tādu mazu istabiņu. Izrādās ķīniešu karaoke ir nevis tu dziedi baram vietējās tautas, bet tu ar saviem draugiem dziedat viens otram ko vien gribat un cik ilgi spējat maksāt. Nākamās 4 stundas mēs pavadājām pilnā balsī dziedot dziesmas kuras vai nu es vai viņas nebija dzirdējušas, dzerot aliņus un visai jautri pavadot laiku.

Ap trijiem naktī esmu atpakaļ viesnīcā, manāmi iereibis un mazliet izsalcis. Tad nu es atcerējos, ka es tak pirms 2 dienām nopirku divus vēžus, tad nu šis būs pareizais brīdis lai tiktu ar viņiem galā. Būdams visai lielā svētlaimē, kā nu mācēdams nākamajās 10 minūtēs biju ar abiem vēžiem ticis galā un apmierināts ar dzīvi devos gulēt.

Advertisements
Categories: Ceļojumi
  1. No comments yet.
  1. No trackbacks yet.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: